1 Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija gan zirgi, gan rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to. 2 Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā, 3 un viņš tam ziņoja: "Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un tāpat arī tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani." 4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder." 5 Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: "Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un teicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus, 6 un tādēļ es rīt ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas viņiem patīk, lai tie ņem un to patur." 7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: "Lūdzu, vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo, kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasīja pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību nenoraidīju." 8 Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: "Nepaklausi un nepiekāpies viņam!" 9 Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: "Sakiet manam kungam, tam ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību pildīt es nevaru." Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam. 10 Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un sacīja: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet Samarijas pīšļu diezin vai pietiktu to karavīru saujām, kas man paklausīgi seko!" 11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Atbildiet tā: lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis." 12 Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja - viņš patlaban dzīroja kopā ar ķēniņiem savā teltī -, tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Taisieties!" Un tie stājās uzbrukumam pret pilsētu. 13 Un redzi, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: vai tu redzi visu šo lielo pulku? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu Tas Kungs!" 14 Bet Ahabs jautāja: "Kādā veidā?" Un viņš atbildēja: "Ar zemes pārvaldnieku vīriem, tā sacījis Tas Kungs." Un Ahabs prasīja: "Kas lai uzsāk kauju?" Un tas sacīja: "Tu." 15 Un viņš saskaitīja zemes pārvaldnieku vīrus, un tādu bija divi simti trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visus ļaudis, visus Israēla bērnus, un to bija septiņi tūkstoši. 16 Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā; tikmēr Ben-Hadads dzēra un piedzērās, viņš pats un tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā. 17 Un pirmie izgāja zemes pārvaldnieku vīri. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu. 18 Un viņš sacīja: "Ja tie nākuši miera nolūkā, tad satveriet tos dzīvus; ja tie nākuši karot, arī tad satveriet tos dzīvus!" 19 Kad šie zemes pārvaldnieku vīri bija izgājuši no pilsētas laukā un karaspēks tiem pakaļ, 20 tad ikviens kāva savu pretinieku; un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem. 21 Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā. 22 Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: "Ej stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks." 23 Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: "Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet, ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt tad mēs varētu viņus pieveikt. 24 Tāpēc rīkojies tagad tā: atcel ķēniņus, ikvienu no savas vietas, un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus. 25 Bet sasauc tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un liec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan nebūsim stiprāki par tiem?" Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī darīja. 26 Un notika, ka nākamajā gadā Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai karotu pret Israēlu. 27 Un arī Israēla bērni tika sapulcēti un apgādāti ar uzturu, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu. 28 Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka Tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo pulku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs." 29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā dienā. 30 Pārējie tad bēga uz Afeku, pilsētā iekšā, un mūris sabruka pār divdesmit septiņiem tūkstošiem šo atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā. 31 Tad viņa kalpi tam sacīja: "Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un tīsim ap savām galvām virves, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa, varbūt mūsu dvēseles paliek dzīvas." 32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: "Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva." Un tas sacīja: "Vai tad viņš arvien vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis." 33 Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās viņa vārdiem, sacīdami: "Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?" Un viņš sacīja: "Ejiet un atvediet viņu!" Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos. 34 Tad Be-Hadads sacīja viņam: "Tās pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā." Uz to Ahabs atbildēja: "Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu." Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu. 35 Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga vārda: "Iesit man un ievaino mani!" Bet šis vīrs liedzās tam sist. 36 Tad tas sacīja viņam: "Tādēļ ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij, tad redzi, kad būsi aizgājis no manis, lauva tevi saplēsīs." Un, tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja. 37 Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: "Lūdzu, sit man un ievaino mani!" Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja. 38 Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo. 39 Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: "Tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, tur kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: uzraugi šo vīru. Bet, ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli vai arī ar vienu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt. 40 Un, kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija." Un Israēla ķēniņš sacīja: "Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā tu pats esi spriedis." 41 Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem. 42 Un viņš sacīja ķēniņam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru, kuru Es biju paredzējis izdeldēt, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli un tava tauta par viņa tautu." 43 Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.
Syria Attacks Israel
1 King Benhadad of Syria called his army together. He was joined by 32 other kings with their horses and chariots, and together they marched to Samaria and attacked. 2 Benhadad sent a messenger to tell King Ahab of Israel, 3 “Ahab, give me your silver and gold, your wives, and your strongest sons!”
4 “Your Majesty,” Ahab replied, “everything I have is yours, including me.”
5 Later, Benhadad sent another messenger to say to Ahab, “I already told you to give me your silver and gold, your wives, and your children. 6 But tomorrow at this time, I will send my officials into your city to search your palace and the houses of your officials. They will take everything else that you own.”
7 Ahab called a meeting with the leaders of Israel and said, “Benhadad is causing real trouble. He told me to give him my wives and children, as well as my silver and gold. And I agreed.”
8 “Don't listen to him!” they answered. “You don't have to do what he says.”
9 So Ahab sent someone to tell Benhadad, “Your Majesty, I'll give you my silver and gold, and even my wives and children. But I won't let you have anything else.”
When Benhadad got his answer, 10 he replied, “I'll completely destroy Samaria! There won't even be enough of it left for my soldiers to carry back in their hands. If I don't do it, I pray that the gods will punish me terribly.”
11 Ahab then answered, “Benhadad, don't brag before the fighting even begins. Wait and see if you live through it.”
12 Meanwhile, Benhadad and the other kings had been drinking in their tents. But when Ahab's reply came, he ordered his soldiers to prepare to attack Samaria, and they all got ready.
13 At that very moment, a prophet ran up to Ahab and said, “You can see that Benhadad's army is very strong. But the Lord has promised to help you defeat them today. Then you will know that the Lord is in control.”
14 “Who will fight the battle?” Ahab asked.
The prophet answered, “The young bodyguards who serve the district officials.”
“But who will lead them into battle?” Ahab asked.
“You will!” the prophet replied.
15 So Ahab called together the 232 young soldiers and the 7,000 troops in Israel's army, and he got them ready to fight the Syrians.
Israel Defeats the Syrians
16-17 At noon, King Ahab and his Israelite army marched out of Samaria, with the young soldiers in front.
King Benhadad of Syria and the 32 kings with him were drunk when the scouts he had sent out ran up to his tent, shouting, “We just now saw soldiers marching out of Samaria!”
18 “Take them alive!” Benhadad ordered. “I don't care if they have come out to fight or to surrender.”
19 The young soldiers led Israel's troops into battle, 20 and each of them attacked and killed an enemy soldier. The rest of the Syrian army turned and ran, and the Israelites went after them. Benhadad and some others escaped on horses, 21 but Ahab and his soldiers followed them and captured their horses and chariots.
Ahab and Israel's army crushed the Syrians.
22 Later, the prophet went back and warned Ahab, “Benhadad will attack you again next spring. Build up your troops and make sure you have some good plans.”
Syria Attacks Israel Again
23 Meanwhile, Benhadad's officials went to him and explained:
Israel's gods are mountain gods. We fought Israel's army in the hills, and that's why they defeated us. But if we fight them on flat land, there's no way we can lose.
24 Here's what you should do. First, get rid of those 32 kings and put army commanders in their places. 25 Then get more soldiers, horses, and chariots, so your army will be as strong as it was before. We'll fight Israel's army on flat land and wipe them out.
Benhadad agreed and did what they suggested.
26 In the spring, Benhadad got his army together, and they marched to the town of Aphek to attack Israel. 27 The Israelites also prepared to fight. They marched out to meet the Syrians, and the two armies camped across from each other. The Syrians covered the whole area, but the Israelites looked like two little flocks of goats.
28 The prophet went to Ahab and said, “The Syrians think the Lord is a god of the hills and not of the valleys. So he has promised to help you defeat their powerful army. Then you will know that the Lord is in control.”
29 For seven days the two armies stayed in their camps, facing each other. Then on the seventh day the fighting broke out, and before sunset the Israelites had killed 100,000 Syrian troops. 30 The rest of the Syrian army ran back to Aphek, but the town wall fell and crushed 27,000 of them.
Benhadad also escaped to Aphek and hid in the back room of a house. 31 His officials said, “Your Majesty, we've heard that Israel's kings keep their agreements. We will wrap sackcloth around our waists, put ropes around our heads, and ask Ahab to let you live.”
32 They dressed in sackcloth and put ropes on their heads, then they went to Ahab and said, “Your servant Benhadad asks you to let him live.”
“Is he still alive?” Ahab asked. “Benhadad is like a brother to me.”
33 Benhadad's officials were trying to figure out what Ahab was thinking, and when he said “brother,” they quickly replied, “You're right! You and Benhadad are like brothers.”
“Go get him,” Ahab said.
When Benhadad came out, Ahab had him climb up into his chariot.
34 Benhadad said, “I'll give back the towns my father took from your father. And you can have shops in Damascus, just as my father had in Samaria.”
Ahab replied, “If you do these things, I'll let you go free.” Then they signed a peace treaty, and Ahab let Benhadad go.
A Prophet Condemns Ahab
35 About this time the Lord commanded a prophet to say to a friend, “Hit me!” But the friend refused, 36 and the prophet told him, “You disobeyed the Lord, and as soon as you walk away, a lion will kill you.” The friend left, and suddenly a lion killed him.
37 The prophet found someone else and said, “Hit me!” So this man beat him up.
38 The prophet left and put a bandage over his face to disguise himself. Then he went and stood beside the road, waiting for Ahab to pass by.
39 When Ahab went by, the prophet shouted, “Your Majesty, right in the heat of battle, someone brought a prisoner to me and told me to guard him. He said if the prisoner got away, I would either be killed or forced to pay 3,000 pieces of silver. 40 But I got busy doing other things, and the prisoner escaped.”
Ahab answered, “You will be punished just as you have said.”
41 The man quickly tore the bandage off his face, and Ahab saw that he was one of the prophets. 42 The prophet said, “The Lord told you to kill Benhadad, but you let him go. Now you will die in his place, and your people will die in place of his people.”
43 Ahab went back to Samaria, angry and depressed.
