1 Many have sinned for a small matter; and he that seeketh for abundance will turn his eyes away.
2 As a nail sticketh fast between the joinings of the stones; so doth sin stick close between buying and selling.
3 Unless a man hold himself diligently in the fear of the Lord, his house shall soon be overthrown.
4 As when one sifteth with a sieve, the refuse remaineth; so the filth of man in his talk.
5 The furnace proveth the potter’s vessels; so the trial of man is in his reasoning.
6 The fruit declareth if the tree have been dressed; so is the utterance of a conceit in the heart of man.
7 Praise no man before thou hearest him speak; for this is the trial of men.
8 If thou followest righteousness, thou shalt obtain her, and put her on, as a glorious long robe.
9 The birds will resort unto their like; so will truth return unto them that practise in her.
10 As the lion lieth in wait for the prey; so sin for them that work iniquity.
11 The discourse of a godly man is always with wisdom; but a fool changeth as the moon.
12 If thou be among the indiscreet, observe the time; but be continually among men of understanding.
13 The discourse of fools is irksome, and their sport is the wantonness of sin.
14 The talk of him that sweareth much maketh the hair stand upright; and their brawls make one stop his ears.
15 The strife of the proud is bloodshedding, and their revilings are grievous to the ear.
16 Whoso discovereth secrets loseth his credit; and shall never find friend to his mind.
17 Love thy friend, and be faithful unto him: but if thou betrayest his secrets, follow no more after him.
18 For as a man hath destroyed his enemy; so hast thou lost the love of thy neighbor.
19 As one that letteth a bird go out of his hand, so hast thou let thy neighbour go, and shalt not get him again
20 Follow after him no more, for he is too far off; he is as a roe escaped out of the snare.
21 As for a wound, it may be bound up; and after reviling there may be reconcilement: but he that betrayeth secrets is without hope.
22 He that winketh with the eyes worketh evil: and he that knoweth him will depart from him.
23 When thou art present, he will speak sweetly, and will admire thy words: but at the last he will writhe his mouth, and slander thy sayings.
24 I have hated many things, but nothing like him; for the Lord will hate him.
25 Whoso casteth a stone on high casteth it on his own head; and a deceitful stroke shall make wounds.
26 Whoso diggeth a pit shall fall therein: and he that setteth a trap shall be taken therein.
27 He that worketh mischief, it shall fall upon him, and he shall not know whence it cometh.
28 Mockery and reproach are from the proud; but vengeance, as a lion, shall lie in wait for them.
29 They that rejoice at the fall of the righteous shall be taken in the snare; and anguish shall consume them before they die.
30 Malice and wrath, even these are abominations; and the sinful man shall have them both.
1 Peļņas dēļ grēkojuši ir daudzi.
Kas raujas pēc pārticības, novērš acis.
2 Kur akmeņu salaidums, tur stiprina vadzi;
kur pirkšana un pārdošana, tur ieķīlēts grēks.
3 Ja vien bijību pret Kungu tāds cilvēks nepiesavināsies ar skubu,
drīz vien tā nams tiks nolīdzināts.
Domas – cilvēka vērtības mērs
4 Kā, sietu kratot, paliek atkritumi,
tā, cilvēkam domājot, – netīrumi.
5 Podnieka traukus pārbauda ceplī,
cilvēku vērtē pēc domu gaitas.
6 Kā auglis liecina par koku dārzā,
tā pausta doma – par cilvēka sirdi.
7 Necildini vīru, neiepazinies ar viņa domām,
jo cilvēkus vērtē pēc domu gaitas.
Taisnīguma tikums
8 No taisnīguma neatkāpjoties, to iegūsi
un tajā kā godības tērpā ietērpsies.
9 Kā savējo vidū mīt spārnotie,
tā patiesība mājup nāks pie tiem,
kas pēc patiesības rīkosies.
10 Kā lauva uzglūn laupījumam,
tā netaisnības darītājiem – grēks.
Cilvēks un viņa runa
11 Vienmēr gudrību pauž dievbijīgais,
turpretī nelga ir mainīgs kā mēnesis.
12 Kā prasa mirklis, tā izturies nejēgu vidū,
bet saprātīgo vidū esi pastāvīgs!
13 Atbaidoši skan muļķu teiktais,
izlaidīgi un grēcīgi viņu smiekli.
14 Mati saceļas, kad runā zvērēt ieradušais,
ausis jāaizbāž, tiem ķīvējoties.
15 Augstprātīgo ķildās – asinsizliešana.
Nožēlojami skan viņu gānīšanās.
Noslēpumu izpaušana
16 Kas izpaudis noslēpumus, tas zaudējis uzticību.
Velti meklēs savu dvēseles draugu.
17 Draugu iemīļojis, esi uzticīgs!
Un nedzenies pakaļ, ja esi izpaudis noslēpumus:
18 kā cilvēks zaudē aizgājēju,
esi zaudējis draudzību,
19 kā palaiž no saujas putnu,
esi šķīries no tuvākā. Nenotversi.
20 Nedzenies pakaļ – viņš ir tālu,
izbēdzis kā stirna no valgiem,
21 jo ievainojumus var apsaitēt,
apvainojumus piedot,
bet nav ko cerēt tam,
kas izpaudis noslēpumus.
Divkosības alga
22 Kas piemiedz aci, gudro ļaunu,
neviens nespēs atturēt viņu no tā.
23 Tavā klātbūtnē no viņa mutes plūdīs saldi glaimi,
par taviem vārdiem viņš būs sajūsmā,
bet aizmugurē šķobīs muti,
ar sašutumu izteiksies par tevis sacīto.
24 Es daudz ko neieredzu,
bet tā kā viņu – citu nevienu.
Arī Kungs neieredz viņu.
25 Kas akmeni met gaisā, met pats sev uz galvas.
Nodevīgs sitiens ievaino abus.
26 Kas bedri rok, pats iekritīs,
kas izliek valgus, sapīsies.
27 Kas ļaunu dara, tam gadīsies ļauns.
No kurienes nācis, to darītājs nezinās.
Atriebība un piedošana
28 Izsmiekls un apvainojumi – augstprātīgajam raksturīgi,
taču kā lauva tam uzglūn atriebība:
29 kas līksmo, dievbijīgam klūpot, pats sapīsies valgos,
un ciešanas samals to – pirms nāve būs pienākusi.
30 Arī ienaids un dusmas ir riebīgas,
taču grēcinieks tajās ir lietpratējs.
