1 After these things the Lord appointed other seventy also, and sent them two and two before his face into every city and place, whither he himself would come. 2 Therefore said he unto them, The harvest truly is great, but the labourers are few: pray ye therefore the Lord of the harvest, that he would send forth labourers into his harvest. 3 Go your ways: behold, I send you forth as lambs among wolves. 4 Carry neither purse, nor scrip, nor shoes: and salute no man by the way. 5 And into whatsoever house ye enter, first say, Peace be to this house. 6 And if the son of peace be there, your peace shall rest upon it: if not, it shall turn to you again. 7 And in the same house remain, eating and drinking such things as they give: for the labourer is worthy of his hire. Go not from house to house. 8 And into whatsoever city ye enter, and they receive you, eat such things as are set before you: 9 And heal the sick that are therein, and say unto them, The kingdom of God is come nigh unto you. 10 But into whatsoever city ye enter, and they receive you not, go your ways out into the streets of the same, and say, 11 Even the very dust of your city, which cleaveth on us, we do wipe off against you: notwithstanding be ye sure of this, that the kingdom of God is come nigh unto you. 12 But I say unto you, that it shall be more tolerable in that day for Sodom, than for that city. 13 Woe unto thee, Chorazin! woe unto thee, Bethsaida! for if the mighty works had been done in Tyre and Sidon, which have been done in you, they had a great while ago repented, sitting in sackcloth and ashes. 14 But it shall be more tolerable for Tyre and Sidon at the judgment, than for you. 15 And thou, Capernaum, which art exalted to heaven, shalt be thrust down to hell. 16 He that heareth you heareth me; and he that despiseth you despiseth me; and he that despiseth me despiseth him that sent me.
17 ¶ And the seventy returned again with joy, saying, Lord, even the devils are subject unto us through thy name. 18 And he said unto them, I beheld Satan as lightning fall from heaven. 19 Behold, I give unto you power to tread on serpents and scorpions, and over all the power of the enemy: and nothing shall by any means hurt you. 20 Notwithstanding in this rejoice not, that the spirits are subject unto you; but rather rejoice, because your names are written in heaven.
21 ¶ In that hour Jesus rejoiced in spirit, and said, I thank thee, O Father, Lord of heaven and earth, that thou hast hid these things from the wise and prudent, and hast revealed them unto babes: even so, Father; for so it seemed good in thy sight. 22 All things are delivered to me of my Father: and no man knoweth who the Son is, but the Father; and who the Father is, but the Son, and he to whom the Son will reveal him.
23 ¶ And he turned him unto his disciples, and said privately, Blessed are the eyes which see the things that ye see: 24 For I tell you, that many prophets and kings have desired to see those things which ye see, and have not seen them ; and to hear those things which ye hear, and have not heard them.
25 ¶ And, behold, a certain lawyer stood up, and tempted him, saying, Master, what shall I do to inherit eternal life? 26 He said unto him, What is written in the law? how readest thou? 27 And he answering said, Thou shalt love the Lord thy God with all thy heart, and with all thy soul, and with all thy strength, and with all thy mind; and thy neighbour as thyself. 28 And he said unto him, Thou hast answered right: this do, and thou shalt live. 29 But he, willing to justify himself, said unto Jesus, And who is my neighbour? 30 And Jesus answering said, A certain man went down from Jerusalem to Jericho, and fell among thieves, which stripped him of his raiment, and wounded him , and departed, leaving him half dead. 31 And by chance there came down a certain priest that way: and when he saw him, he passed by on the other side. 32 And likewise a Levite, when he was at the place, came and looked on him , and passed by on the other side. 33 But a certain Samaritan, as he journeyed, came where he was: and when he saw him, he had compassion on him , 34 And went to him , and bound up his wounds, pouring in oil and wine, and set him on his own beast, and brought him to an inn, and took care of him. 35 And on the morrow when he departed, he took out two pence, and gave them to the host, and said unto him, Take care of him; and whatsoever thou spendest more, when I come again, I will repay thee. 36 Which now of these three, thinkest thou, was neighbour unto him that fell among the thieves? 37 And he said, He that shewed mercy on him. Then said Jesus unto him, Go, and do thou likewise.
38 ¶ Now it came to pass, as they went, that he entered into a certain village: and a certain woman named Martha received him into her house. 39 And she had a sister called Mary, which also sat at Jesus’ feet, and heard his word. 40 But Martha was cumbered about much serving, and came to him, and said, Lord, dost thou not care that my sister hath left me to serve alone? bid her therefore that she help me. 41 And Jesus answered and said unto her, Martha, Martha, thou art careful and troubled about many things: 42 But one thing is needful: and Mary hath chosen that good part, which shall not be taken away from her.
Septiņdesmit divu izraudzīšana sludināšanai
1 Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja tos pa divi sev pa priekšu uz visām pilsētām un ciemiem, kur viņam bija jāiet. 2 Un viņš tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. 3 Ejiet! Redzi, es jūs sūtu kā jērus vilku vidū. 4 Nenēsājiet līdzi nedz maku, nedz somu, nedz apavus un ceļā nevienu nesveiciniet. 5 Lai kurā namā jūs ieietu, vispirms sakiet: miers šim namam! 6 Un, ja tur būs kāds miera dēls, tad pār viņu dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums. 7 Tajā pašā namā palieciet, ēdiet un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Un nestaigājiet no mājas uz māju. 8 Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur uzņem, ēdiet, ko jums liek priekšā. 9 Dziediniet tur slimos un viņiem sakiet: Dieva valstība ir tuvu jums. 10 Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur neuzņem, izejiet tās ielās un sakiet: 11 pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs pret jums nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. 12 Es jums saku, ka sodomiešiem tajā dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.
Jēzus norāj Galilejas pilsētas
(Mt 11:20–24)13 Vai! tev, Horazīna! Vai! tev, Bētsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši kā pie jums, tie sen jau, maisus apvilkuši un pelnos sēdot, būtu no grēkiem atgriezušies. 14 Tiešām Tīrai un Sidonai tiesas priekšā būs vieglāk nekā jums. 15 Un tu, Kapernauma, – vai tiksi paaugstināta līdz debesīm? Nē, līdz ellei tev būs jānokāpj. 16 Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs atraida, tas atraida mani; bet, kas mani atraida, tas atraida to, kas mani sūtījis.”
Septiņdesmit divu mācekļu atgriešanās
17 Un tie septiņdesmit divi atgriezās un stāstīja ar lielu prieku: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” 18 Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! 19 Redzi, es jums esmu devis varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un jums nekas nekaitēs. 20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”
Jēzus prieks
(Mt 11:25–27Mt 13:16–17)21 Tajā pašā brīdī Jēzus gavilēja Svētajā Garā: “Es tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tās bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! 22 Mans Tēvs visu man ir devis, un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam Dēls vēlēsies to atklāt.” 23 Un, vērsies pie mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. 24 Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.”
Žēlsirdīgais samarietis
25 Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” 26 Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” 27 Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu .” 28 Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” 29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” 30 Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. 31 Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. 32 Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. 33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. 34 Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. 35 Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. 36 Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” 37 Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!”
Jēzus pie Martas un Marijas
38 Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. 39 Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. 40 Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” 41 Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, 42 bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”
