1 Klausies, Israēl, tu šodien celsies pāri Jordānai, lai uzvarētu tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, tāpat arī lielas un līdz pat debesīm nocietinātas pilsētas, 2 liela un gara auguma tautu, Anaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: kas gan var pastāvēt Anaka bērnu priekšā? 3 Un tu šodien atzīsi, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir tas pats, kas iet tavā priekšā kā rijēja uguns: Viņš tos iznīcinās un nospiedīs ceļos tavā priekšā, ka tu varēsi tos izdzīt un steigšus tos iznīcināsi, kā Tas Kungs tev to ir sacījis. 4 Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tos tavā priekšā dzīs ārā, tad nedomā pats savā sirdī: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju,- bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā. 5 Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu ļaunuma dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tavā priekšā, lai apstiprinātu to vārdu, ko Tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem - Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam. 6 Tad nu zini, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod iemantot šo labo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta. 7 Piemini un neaizmirsti, ka tu To Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojis; sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs, būdami nepaklausīgi, esat bijuši pret To Kungu. 8 Jau pie Horeba jūs sadusmojāt To Kungu, un Tas Kungs uz jums apskaitās un gribēja jūs izdeldēt. 9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko Tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes, nedz arī dzēris ūdeni. 10 Tad Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, uz kurām bija visi tie vārdi, ko Tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta. 11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes, 12 tad Tas Kungs man sacīja: celies, kāp steigšus lejā no šīs vietas, jo tava tauta, ko tu esi izvedis no Ēģiptes, ir apgrēkojusies: viņi jo drīz ir atkāpušies no ceļa, ko Es tiem pavēlēju iet, un ir darinājuši sev lietu elka tēlu. 13 Vēl Tas Kungs runāja uz mani, sacīdams: Es esmu novērojis šo tautu, un redzi, tā ir stūrgalvīga tauta. 14 Laid Mani, Es tos iznīcināšu, un viņu vārdu Es izdeldēšu no pasaules, bet tevi Es darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi ir. 15 Tad es pagriezos un nokāpu no kalna, bet kalns dega ugunīs, un abas derības plāksnes bija man abās rokās, 16 un es skatījos, un redzi: jūs bijāt nogrēkojušies pret To Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev darinājuši lietu teļa tēlu, jūs bijāt jo ātri novirzījušies no ceļa, ko Tas Kungs bija jums pavēlējis iet. 17 Tad es ņēmu abas akmens plāksnes un izmetu tās no savām rokām un sasitu jūsu acu priekšā. 18 Pēc tam es nometos Tā Kunga priekšā kā iepriekš, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis es neēdu maizi un nedzēru ūdeni visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt sev uzkrāvuši, darinādami šo ļauno tēlu, tā To Kungu sadusmodami, 19 jo es baiļojos par dusmām un bardzību, ar ko Tas Kungs gribēja jūs izdeldēt; bet Tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja. 20 Un Tas Kungs ļoti dusmojās arī uz Āronu un gribēja viņu izdeldēt, bet es tai laikā lūdzu arī par Āronu. 21 Bet jūsu grēka darbu, teļa tēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, līdz tas palika par pīšļiem, un šos pīšļus es iemetu strautā, kas tek no kalna. 22 Arī pie Taberas, pie Masas un pie Kibrot-Taavas jūs To Kungu bijāt sadusmojuši. 23 Un, kad Tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis,- arī tad jūs turējāties pretī Tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un neklausījāt Viņa balsij. 24 Jūs esat bijuši kurnētāji pret To Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu. 25 Kad es nometos un biju Tā Kunga priekšā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, tāpēc ka Tas Kungs bija sacījis, ka Viņš jūs izdeldēšot, 26 tad es pielūdzu To Kungu un sacīju: ak, Kungs, mūsu Dievs! Neizdeldē Savu tautu un Savu īpašumu, ko Tu pats Savā lielumā esi atbrīvojis un kuru Tu esi ar stipru roku izvedis no Ēģiptes zemes. 27 Piemini Savus kalpus - Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu; un neuzlūko šīs tautas stūrgalvību, nedz arī viņu bezdievību un viņu grēkus, 28 lai tie no tās zemes, no kurienes Tu mūs esi izvedis, nesaka: Tas Kungs tos nevarēja ievest tai zemē, ko Viņš pats tiem bija solījis, un, tādēļ ka bija tos ienīdis, Viņš tos izveda tuksnesī, lai tiem liktu tur mirt. 29 Bet tie taču ir Tava tauta un Tavs īpašums, kuru Tu pats esi izvedis ar Savu lielo spēku un ar Savu izstiepto elkoni.
Ne Israēla taisnības dēļ
(2Moz 32:1–35)1 Klausies, Israēl, šodien tu ej pār Jardānu, lai ietu un padzītu tautas, kas lielākas un stiprākas par tevi, – tām ir lielas un līdz debesīm nocietinātas pilsētas! 2 Tā ir liela un stalta tauta, Anāka dēli, ko tu pazīsti, par kuriem tu esi dzirdējis sakām: kas gan var stāties pretī Anāka dēliem?! 3 Un zini šodien, ka Kungs, tavs Dievs, – viņš ir tas, kas ies tev pa priekšu kā rijīga uguns, viņš tos iznīcinās un pakļaus tev, un jūs viņus jo ātri padzīsiet un izdeldēsiet, kā Kungs tev ir solījis! 4 Kad Kungs, tavs Dievs, padzīs tos tavā priekšā, tad nesaki savā sirdī: manas taisnības dēļ Kungs mani veda iemantot šo zemi! – Kungs padzina tos tavā priekšā tādēļ, ka šī tauta bija ļauna! 5 Ne tavas taisnības dēļ un ne tavas sirds taisnības dēļ tu ej iemantot viņu zemi, bet šo tautu ļaunuma dēļ Kungs, tavs Dievs, padzen tos tavā priekšā – tādēļ, lai piepildītu to, ko Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. 6 Un zini, ka ne tavas taisnības dēļ Kungs, tavs Dievs, ļauj tev iemantot šo labo zemi – jo tu esi stūrgalvīga tauta!
7 Atceries – neaizmirsti, kā tu tuksnesī kaitināji Kungu, savu Dievu, – kopš dienas, kad iznāci no Ēģiptes zemes, līdz atnāci šurp, jūs visu laiku dumpojāties pret Kungu! 8 Un Horebā tu sadusmoji Kungu, un Kungs noskaitās un gribēja jūs iznīcināt. 9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes – derības plāksnes, ko Kungs ar jums bija noslēdzis, es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, maizi es neēdu un ūdeni nedzēru. 10 Un Kungs man iedeva divas akmens plāksnes, kas bija aprakstītas ar Dieva pirkstu, un uz tām bija visi vārdi, ko Kungs jums bija sacījis kalnā no uguns vidus todien, kad tika sasaukta sapulce. 11 Kad četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija pagājušas, Kungs man deva divas akmens plāksnes, derības plāksnes. 12 Kungs man teica: celies, kāp ātri lejā no šejienes, jo tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes, ir apgānījusies – ātri gan tie novērsušies no ceļa, ko es tiem pavēlēju, un uztaisījuši sev izlietu tēlu! 13 Un Kungs man teica: es uzlūkoju šo tautu, un redzi – tā ir stūrgalvīga tauta! 14 Atstājies no manis – es iznīcināšu viņus, izdzēsīšu to vārdus zem debesīm, bet tevi es darīšu par lielāku un stiprāku tautu nekā viņi! 15 Tad es gāju un nokāpu no kalna – kalns dega ugunī, un man rokā bija abas derības plāksnes. 16 Es paraudzījos, un redzi – jūs bijāt grēkojuši pret Kungu, savu Dievu, uztaisījuši izlietu teļu, ātri vien novērsušies no tā ceļa, ko Kungs jums bija pavēlējis! 17 Es satvēru abas plāksnes, nosviedu tās un sadauzīju jūsu acu priekšā! 18 Un es gulēju, nokritis Kunga priekšā kā iepriekš – četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, maizi es neēdu un ūdeni nedzēru visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt grēkojuši, darīdami, kas netīk Kungam, un viņu kaitinājuši, 19 jo es bijos no dusmām un niknuma, ko Kungs dusmoja pret jums, gribēdams jūs iznīcināt, – tomēr Kungs man paklausīja arī toreiz! 20 Kungs bija sadusmojies uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt, un tolaik es lūdzos arī par Āronu. 21 Bet jūsu grēku – teļu, ko jūs bijāt darinājuši, es ņēmu un sadedzināju ugunī un saberzu labi smalki, līdz tas bija tik smalks kā putekļi. Putekļus es izkaisīju upē, kas tecēja no kalna!
22 Un jūs sadusmojāt Kungu Tabērā, Masā un Kibrot-Taavā. 23 Kad Kādēš-Barnēā Kungs jūs sūtīja, sacīdams: celies un iemanto zemi, ko es jums esmu devis! – tad jūs dumpojāt pret Kungu, savu Dievu, neticējāt un neklausījāt viņam! 24 Jūs esat bijuši dumpīgi pret Kungu kopš tās dienas, kad es jūs iepazinu!
25 Es gulēju nokritis Kunga priekšā – četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, jo Kungs bija teicis, ka jūs iznīcinās. 26 Un es lūdzos Kungu un teicu: Kungs Dievs! Neiznīdē savu tautu un mantojumu, ko tu esi izpircis savā diženumā, ko tu esi izvedis no Ēģiptes ar stipru roku! 27 Atceries savus kalpus Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu – nepievērsies šīs tautas stūrgalvībai, ļaunumam un grēkam –, 28 lai tajā zemē, no kuras tu mūs izvedi, neteiktu: tādēļ ka Kungs nevarēja aizvest viņus uz to zemi, ko bija viņiem solījis, un tādēļ ka viņš tos ienīda – viņš tos aizveda nonāvēt tuksnesī! 29 Viņi ir tava tauta un tavs mantojums, ko tu esi izvedis ar lielu spēku un ar izstieptu elkoni!
