1 Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja visam Israēlam viņpus Jordānas tuksnesī, Arābas klajumā iepretim Sūfai, starp Pāranu un Topelu, Lābanu, Hacerotu un Di-Zahabu, 2 vienpadsmit dienu gājumā no Horeba pa Seīra kalnu ceļu līdz Kadeš-Barneai. 3 Un notika tas četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, sacīdams visu to, ko Tas Kungs viņam par tiem bija pavēlējis, 4 pēc tam kad viņš bija uzvarējis Sihonu, amoriešu ķēniņu, kas dzīvoja Hešbonā, un Ogu, Basanas ķēniņu, kas dzīvoja Aštarotā un Edrejā. 5 Viņpus Jordānas, Moāba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot, sacīdams: 6 "Tas Kungs, mūsu Dievs, runāja uz mums pie Horeba, teikdams: jūs pietiekami ilgi esat mituši pie šī kalna. 7 Tādēļ griezieties un dodieties ceļā un ejiet uz amoriešu kalniem un pie visiem viņu kaimiņiem līdzenumā, kalnos un lejās, dienvidu zemē un jūras malā uz Kānaāna zemi, un uz Libanonu līdz lielajai upei, līdz Eifratas upei. 8 Redzi, Es esmu nodevis šo zemi jūsu rokās, ejiet un iegūstiet sev par īpašumu šo zemi, ko Tas Kungs ir apsolījis ar zvērestu dot jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, viņiem un viņu pēcnācējiem pēc viņiem. 9 Tanī laikā es jums sacīju, teikdams: es viens pats nespēju pacelt jūsu nastas. 10 Tas Kungs, jūsu Dievs, ir licis jums vairoties, un redzi, jūs esat šodien jau tik daudz, cik zvaigžņu pie debesīm. 11 Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai liek jums vēl tūkstoškārt vairoties, salīdzinot ar skaitu, cik pašlaik esat, un Viņš lai jūs svētī, kā Viņš jums to solījis. 12 Kā gan lai es viens paceļu jūsu grūtumu, nesaskaņas un strīdu nastu? 13 Izraugiet no savām ciltīm sev gudrus vīrus, kas ir sapratīgi un zināmi, un es jums tos celšu par galveniem. 14 Un jūs man atbildējāt un sacījāt: tavs priekšlikums, ko tu mini, ir teicams un izpildāms. 15 Tad es izraudzīju jūsu cilšu galvenos, gudrus un zināmus vīrus, un es tos iecēlu par galvenajiem pār jums - virsniekus pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem, kā arī uzraugus jūsu ciltīm. 16 Un jūsu tiesnešiem tai laikā es pavēlēju, sacīdams: izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku, gan ciltsbrāli, gan piemājotāju. 17 Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu. 18 Tā es jums tai laikā devu norādījumus visās lietās, kas jums bija jādara. 19 Un tad mēs devāmies no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs redzējāt pa ceļam uz amoriešu kalniem, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nonācām līdz Kadeš-Barneai. 20 Tad es jums sacīju: jūs esat atnākuši līdz amoriešu kalniem, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. 21 Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies. 22 Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus sev pa priekšu, ka tie to zemi izlūkotu un atnestu ziņas, pa kuru ceļu mums ir jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk. 23 Man jūsu sacītais labi patika, un es no jums izraudzīju divpadsmit vīrus, pa vienam vīram no ikkatras cilts. 24 Un tie pagriezās un devās kalnup un nonāca pie Eškolas upes, un izlūkoja to apgabalu. 25 Un tie ņēma savās rokās zemes augļus un atnesa tos mums, un stāstīja mums un sacīja: tā zeme, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, grib mums dot, ir laba. 26 Bet jūs paši negribējāt iet kalnup un pretojāties Tā Kunga, mūsu Dieva, pavēlei, 27 un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs, Viņš mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, lai mūs nodotu amoriešu rokās, ka tie mūs iznīcinātu. 28 Kurp lai mēs ejam? Mūsu brāļi ir darījuši mūsu sirdis bailīgas, sacīdami: tur ļaudis ir lielāki un garāki nekā mēs, lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm, un arī Anaka bērnus mēs tur esam redzējuši. 29 Tad es jums sacīju: nebīstieties un neesiet to priekšā bailīgi! 30 Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priekšu, Viņš par jums karos, tāpat kā Viņš, jums to pašiem redzot, ir jums palīdzējis Ēģiptē. 31 Un arī tuksnesī, kā jūs to ar savām acīm esat redzējuši, Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši, tiekāms jūs nonācāt šai zemē. 32 Bet arī šai lietā jūs nepaļāvāties uz To Kungu, savu Dievu, 33 kas jums pa priekšu gāja pa ceļu, lai jums vietu izlūkotu, kur jums apmesties, pa nakti ugunī jums gaismu rādīdams ceļā, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu - mākonī. 34 Kad nu Tas Kungs dzirdēja jūsu skaļo runu, tad Viņš apskaitās un zvērēja, sacīdams: 35 patiesi, nevienam vīram no šīs ļaunās cilts nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis dot jūsu tēviem, 36 izņemot vienīgi Kālebam, Jefunnas dēlam, viņam gan Es rādīšu šo zemi, un viņam un tā bērniem Es to zemi došu, kuru viņš ir pārstaigājis, tāpēc ka viņš ir uzticīgi sekojis Tam Kungam. 37 Arī pret mani jūsu dēļ Tas Kungs sadusmojās, teikdams: arī tu tur nenokļūsi, 38 bet Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas gan tur noies; stiprini viņu, jo viņam ir jāpaveic zemes sadalīšana Israēlā. 39 Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu. 40 Bet jūs pagriezieties un dodieties uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu! 41 Tad jūs man atbildēdami sacījāt: mēs esam apgrēkojušies pret To Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis. Un, kad jūs ikviens jozāties ar saviem ieročiem un gatavojāties doties augšup kalnos, 42 tad Tas Kungs man sacīja: saki viņiem: necelieties un nekarojiet, jo Es vairs neesmu jūsu vidū, ka jūs netiktu savu ienaidnieku sakauti! 43 Bet, kad es jūs brīdināju un jums to sacīju, tad jūs neklausījāt un pretojāties Tā Kunga pavēlei, jūs kļuvāt pārgalvīgi un devāties kalnos. 44 Tad amorieši, kas dzīvoja kalnos, gāja jums pretī un vajāja jūs, kā bites to dara, un kāva jūs Seīrā līdz pat Hormai. 45 Jūs atgriezāties un raudājāt Tā Kunga priekšā, bet Tas Kungs neklausījās jūsu balsī un neuzklausīja jūs. 46 Un tā jūs arī palikāt Kadešā ilgu laiku, tik ilgi, cik ilgi jūs tur dzīvojāt.
Mozus atgādina Israēlam Dieva norādījumus
1 Šie ir vārdi, ko Mozus runāja uz visu Israēlu viņpus Jardānas, tuksnesī, klajumos pretī Niedru jūrai starp Pārānu un Tofelu, un Lābanu, un Hacērotu un Dī-Zahabu 2 vienpadsmit dienu gājumā no Horeba ceļā uz Seīra kalnu, uz Kādēš-Barnēu. 3 Četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā Mozus sacīja Israēla dēliem visu, ko Kungs viņam par tiem bija pavēlējis 4 pēc tam, kad viņš bija nokāvis amoriešu ķēniņu Sīhonu, kurš dzīvoja Hešbonā, un Bāšānas ķēniņu Ogu, kurš dzīvoja Aštārotā, Edreī. 5 Mozus sāka skaidrot šo bauslību viņpus Jardānas Moāba zemē, sacīdams: 6 “Kungs, mūsu Dievs, runāja uz mums Horebā un teica: gana jums palikt šajā kalnā! 7 Taisieties un dodieties – ejiet uz amoriešu kalnieni un pie visiem to kaimiņiem – gan klajumos, gan kalnos un ielejās, gan Negebā un jūras krastā – un uz Kanaāna zemi un Lebanonu līdz pat lielajai Eifrātas upei. 8 Redziet, es jūsu priekšā esmu nolicis zemi, ejiet un iemantojiet zemi, ko Kungs zvērēja dot jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam un viņu pēcnācējiem.
Cilšu vadoņu izraudzīšanās
(2Moz 18:13–27)9 Un tolaik es jums teicu: viens es ar jums vairs galā netieku! 10 Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un, redzi, šodien jūsu ir tik daudz, cik zvaigžņu debesīs! 11 Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai pieliek tam, cik jūs esat, vēl tūkstoš reižu klāt un lai svētī jūs, kā solījis! 12 Kā lai es viens panesu jūsu smagumu, slogu un strīdus?! 13 Izvēlieties sev gudrus, saprātīgus un pieredzējušus vīrus pēc savām ciltīm, un es tos iecelšu jums par galvenajiem. 14 Tad jūs man atbildējāt un teicāt: tas ir labi, ko tu mums liki darīt! 15 Un es ņēmu jūsu cilšu galvenos, gudrus un zinīgus vīrus, un iecēlu tos pār jums – tie bija virsnieki pār tūkstošiem, virsnieki pār simtiem, virsnieki pār piecdesmit un virsnieki pār desmit visās jūsu ciltīs. 16 Un jūsu tiesnešiem es todien pavēlēju: uzklausiet savus brāļus un taisni tiesājiet starp cilvēku un viņa tuvāko, un svešinieku. 17 Neizceliet tiesā nevienu, uzklausiet gan mazu, gan lielu – nebaidieties no cilvēka, jo tiesa pieder Dievam! Bet to lietu, kas jums par grūtu, nododiet man, un es to izklausīšu. 18 Tolaik es pavēlēju visu, kas jums jādara.
Israēls atsakās ieiet apsolītajā zemē
(4Moz 13:1–33)19 Tad mēs devāmies ceļā no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs redzējāt ceļā uz amoriešu kalnieni, kā Kungs, mūsu Dievs, bija pavēlējis, un mēs nonācām Kādēš-Barnēā. 20 Un es jums teicu: nu jūs esat atnākuši uz amoriešu kalnieni, ko Kungs, mūsu Dievs, mums devis. 21 Redzi, Kungs, tavs Dievs, tev devis šo zemi – celies, iemanto to, kā Kungs, mūsu tēvu Dievs, tev teicis! Nebaidies un nebaiļojies! 22 Tad jūs visi nācāt un teicāt: sūtīsim sev pa priekšu vīrus, lai tie izlūko zemi un pastāsta mums ceļu, pa kuru mums būs jādodas, un par pilsētām, kurās mēs nonāksim. 23 Tas man šķita labi, un es ņēmu divpadsmit vīrus – pa vīram no katras cilts. 24 Tie devās ceļā, gāja uz kalnieni, nonāca Eškolas ielejā un to izlūkoja. 25 Viņi ņēma un atnesa mums tās zemes augļus un stāstīja mums: laba ir zeme, ko Kungs, mūsu Dievs, mums dod! 26 Bet jūs negribējāt turp iet un dumpojāties pret Kungu. 27 Jūs kurnējāt savās teltīs un teicāt: Kungs ir noskaities – viņš mūs tādēļ izveda no Ēģiptes zemes, lai atdotu amoriešiem, ka tie mūs iznīcina! 28 Kurp mums iet!? Mūsu sirdis nu tapušas mīkstčaulīgas, jo mūsu brāļi mums teica: tā ir lielāka un stiprāka tauta par mums, to pilsētas ir lielākas un nocietinātas līdz debesīm! Un arī Anāka dēlus mēs tur redzējām! 29 Tad es jums teicu: netrīciet un nebaidieties no viņiem! 30 Kungs, jūsu Dievs, iet jums pa priekšu – viņš par jums cīnīsies tieši tāpat kā Ēģiptē jūsu acu priekšā. 31 Un tuksnesī – tu pats redzēji – Kungs, tavs Dievs, tevi nesa, kā tēvs nes savu dēlu – visu ceļu, kas jums bija jāiet, līdz nonācāt šeit! 32 Un pat tad jūs neesat ticējuši Kungam, savam Dievam, 33 kas jūsu priekšā gāja pa ceļu, lai izvēlētos jums vietu, kur apmesties, – kā uguns naktī, lai rādītu ceļu, pa kuru jums iet, un kā mākonis dienā!
Sods par pretošanos
(4Moz 14:20–45)34 Kungs dzirdēja jūsu runas, iedegās dusmās un zvērēja: 35 neviens no šiem vīriem, no šīs ļaunās paaudzes neredzēs to labo zemi, ko es apzvērēju dot jūsu tēviem! 36 Vien izņemot Kālebu, Jefunnes dēlu. Viņš to redzēs, viņam un viņa dēliem es došu to zemi, ko jau minusi viņa kāja, jo viņš vienmēr sekoja Kungam. 37 Un Kungs noskaitās arī uz mani un teica: arī tu tur nenonāksi! 38 Jozua, Nūna dēls, kas tev palīdz, – viņš tur nonāks! Spēcini viņu, jo viņam būs jāmanto zeme Israēlam! 39 Bet jūsu bērni, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, un jūsu dēli, kas šodien vēl nezina ne labu, ne ļaunu, – tie tur nonāks, tiem es to došu, un viņi to iemantos! 40 Bet jūs dodieties ceļā un ejiet pa tuksnesi uz Niedru jūru. 41 Tad jūs man atbildējāt: mēs esam grēkojuši pret Kungu! Mēs iesim un cīnīsimies, kā Kungs, mūsu Dievs, ir pavēlējis! Tad jūs visi apjozāties ieročiem un grasījāties kāpt kalnienē. 42 Bet Kungs man teica: saki viņiem: nekāpiet un necīnieties, jo es neesmu ar jums! Ka ienaidnieki jūs nesatriec! 43 Un es runāju ar jums, bet jūs mani neklausījāt un dumpojāties pret Kungu, un uzdrošinājāties kāpt kalnienē. 44 Tad jums pretī iznāca amorieši, kas dzīvoja kalnienē, un vajāja jūs kā bites, kāva jūs līdz pat Seīrai, līdz Hormai. 45 Jūs atgriezāties un raudājāt Kunga priekšā, bet Kungs neklausījās, ko jūs sakāt, – viņš jūs neuzklausīja! 46 Tad jūs palikāt Kādēšā ilgu laiku. Cik dienu tur neesat mituši!
