1 Un, kad viņš bija beidzis runāt ar Saulu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība. 2 Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā. 3 Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu paša sirdi. 4 Un Jonatāns noņēma savu apmetni, kas viņam bija, un viņš to deva Dāvidam, kā arī savas bruņas, savu zobenu, savu loku un savu jostu. 5 Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virsnieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm. 6 Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī. 7 Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu." 8 Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!" 9 Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu - un tā arī joprojām. 10 Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps. 11 Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes. 12 Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka Tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis. 13 Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem sava karapulka priekšgalā. 14 Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un Tas Kungs bija ar viņu. 15 Kad Sauls redzēja, ka viņš bija ļoti sapratīgs, tad tas no viņa bijās. 16 Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un atgriezās viņu karapulka priekšgalā. 17 Un Sauls sacīja Dāvidam: "Redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu, bet esi tikai man allaž varonīgs karotājs un izcīni tu manā labā Tā Kunga karus." Pie tam Sauls domāja: mana roka nebūs tieši pret viņu, bet lai filistieši ceļ savu roku pret viņu. 18 Bet Dāvids atbildēja Saulam: "Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva dzimta Israēlā, lai es kļūtu ķēniņa znots?" 19 Bet, kad pienāca laiks, kad Saula meitu Merabu vajadzēja izprecināt Dāvidam, tad tā tika dota par sievu Adriēlam no Meholas. 20 Bet Saula meita Mihala iemīlēja Dāvidu, un, kad tas tika pateikts Saulam, tad tas viņam patika. 21 Un Sauls nodomāja: to es viņam došu par sievu, lai tā kļūst viņam par slazda valgu un lai viņš krīt filistiešu rokā. Tāpēc Sauls sacīja Dāvidam: "Ar šo otru tu man šodien kļūsi par znotu." 22 Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: "Runājiet slepeni ar Dāvidu, sacīdami: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!" 23 Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos dzirdot, bet Dāvids sacīja: "Vai tā ir maza lieta jūsu acīs - kļūt par ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs." 24 Kad Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: "Šādus vārdus Dāvids ir runājis," - 25 tad Sauls sacīja: "Sakiet Dāvidam tā: ķēniņš neprasa nekādas līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu, lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem." Jo Saula nodoms bija likt Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem. 26 Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt par ķēniņa znotu. Un, iekāms laiks bija piepildījies, 27 Dāvids jau cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās pilnā skaitā tika nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu par ķēniņa znotu. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihalu par sievu. 28 Un Sauls redzēja un atzina, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Mihala, Saula meita, viņu mīlēja. 29 Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja. 30 Un, kad filistiešu lielkungi izgāja karot, tad, lai arī cik reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā visi citi Saula vadoņi; un tā viņa vārds kļuva augsti cienīts.
Jonatāna derība ar Dāvidu
1 Kad Dāvids beidza runāt ar Saulu, Jonatāna dvēsele saaudās ar Dāvida dvēseli. Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dzīvību. 2 Todien Sauls ņēma viņu līdzi un neļāva atgriezties tēva mājās. 3 Un Jonatāns noslēdza derību ar Dāvidu, jo mīlēja viņu kā savu dzīvību. 4 Jonatāns novilka apmetni un atdeva Dāvidam, tāpat savu ietērpu – pat savu zobenu, loku un jostu. 5 Dāvids gāja, kur vien Sauls viņu sūtīja, un viss viņam veicās. Sauls viņu iecēla pār karavīriem, un viņš patika visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem.
6 Kad Dāvids bija nokāvis filistieti un tie atgriezās mājās, sievas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas iznāca pretī ķēniņam Saulam ar lielu prieku – ar tamburīniem un mūzikas instrumentiem. 7 Spēlēdamas sievas dziedāja:
“Sauls kāva tūkstošus,
Dāvids – desmitiem tūkstošu!”
8 Sauls briesmīgi aizsvilās – šis teiciens viņam nemaz nebija pa prātam, un viņš nodomāja: “Dāvidam šie piedēvē desmitiem tūkstošu, bet man tikai tūkstošus! Tad nu šim vēl ķēniņvalsti!” 9 Kopš šīs dienas Sauls sāka uzmanīt Dāvidu.
Sauls mēģina Dāvidu nogalināt
10 Nākamajā dienā pār Saulu no Dieva spēji nāca ļaunais gars, viņš ārprātā trakoja savā namā, bet Dāvids, kā arvien, viņam spēlēja. Saulam rokā bija šķēps. 11 Sauls meta šķēpu, domādams: “Pienaglošu Dāvidu pie sienas!” – bet Dāvids divas reizes izvairījās. 12 Sauls baidījās no Dāvida, jo ar viņu bija Kungs, bet no Saula viņš bija novērsies. 13 Tāpēc Sauls sūtīja viņu prom un iecēla par virsnieku pār tūkstoti, un viņš vadīja ļaudis karā un no kara.
14 Lai ko Dāvids darīja, viss viņam veicās, un Kungs bija ar viņu. 15 Un Sauls, redzēdams, cik ļoti viņam veicas, baidījās no viņa. 16 Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo viņš tos vadīja karā un no kara.
Dāvids apprec Saula meitu
17 Sauls teica Dāvidam: “Redzi, mana vecākā meita Mēraba, es viņu došu tev par sievu, vien esi stiprs vīrs un izcīni Kunga karus!” Bet Sauls domāja: “Ne mana roka būs pret viņu, pret viņu būs filistieši!” 18 Taču Dāvids teica Saulam: “Kas gan esmu es, kas gan ir mana ģimene un mana tēva dzimta Israēlā, ka es kļūtu par ķēniņa znotu!?” 19 Tā, kad pienāca laiks dot Saula meitu Mērabu Dāvidam, viņa tika atdota par sievu meholietim Adriēlam. 20 Bet Saula meita Mīhala iemīlēja Dāvidu, un, kad par to stāstīja Saulam, viņam tas bija pa prātam. 21 Sauls domāja: “Es došu to viņam. Tā viņam kļūs par slazdu, un filistieši būs pret viņu.” Un Sauls teica Dāvidam: “Ar šo otru tu tagad kļūsi mans znots.” 22 Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: “Runājiet slepus ar Dāvidu un sakiet: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpi tevi mīl, tad nu kļūsti par ķēniņa znotu!” 23 Saula kalpi visus šos vārdus atstāstīja Dāvidam, bet Dāvids teica: “Vai tas jums šķiet nieks – kļūt par ķēniņa znotu? Es taču esmu nabags un necienīgs!” 24 Un Saula kalpi pavēstīja viņam, ko Dāvids sacījis. 25 Tad Sauls teica: “Tā sakiet Dāvidam: ķēniņš neko nevēlas līgavas izpirkumam kā vien simts filistiešu priekšādas, lai būtu atriebts ķēniņa ienaidniekiem,” – jo Sauls cerēja, ka Dāvids kritīs no filistiešu rokas. 26 Viņa kalpi atstāstīja šos vārdus Dāvidam, un Dāvidam likās tīkami kļūt par ķēniņa znotu. Atvēlētās dienas vēl nebija pagājušas, 27 kad Dāvids cēlās kopā ar saviem vīriem, devās un nokāva divsimt filistiešus un viņu priekšādas pilnā skaitā atnesa ķēniņam, lai kļūtu par ķēniņa znotu. Un Sauls viņam deva savu meitu Mīhalu par sievu.
28 Sauls redzēja un saprata, ka Kungs ir ar Dāvidu un ka Saula meita Mīhala viņu mīl. 29 Sauls vēl vairāk baidījās no Dāvida. Sauls ienīda Dāvidu uz visiem laikiem.
30 Filistiešu virsnieki mēdza nākt karot, un, kad vien tie nāca virsū, Dāvidam veicās vairāk nekā citiem Saula kalpiem, un viņa vārds tika augsti godāts.
