1 Un Rehabeāms devās uz Sihemu, jo uz Sihemu devās arī viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu. 2 Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija bēdzis no ķēniņa Salamana un mita vēl tur. 3 Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza viņu atnākt, un Jerobeāms un visa Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja: 4 "Tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, bet tu tagad dari mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs mums ir uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot." 5 Un viņš tiem sacīja: "Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis atpakaļ!" Un tauta arī aizgāja. 6 Un Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: "Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?" 7 Un tie tam teica, sacīdami: "Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu." 8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kuri bija uzauguši kopā ar viņu un tagad stāvēja viņa vaiga priekšā. 9 Un viņš jautāja tiem: "Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas man ir sacījuši: tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, atvieglini tu mums to?" 10 Un tad jaunie, kas kopā ar viņu bija uzauguši, viņam teica, sacīdami: "Atbildi tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, - un saki tieši šādus vārdus: mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni. 11 Un tagad - kaut arī mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es pie jūsu jūga vēl pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar dzeloņainām pātagām." 12 Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: atgriezieties pie manis trešajā dienā! 13 Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši. 14 Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: "Mans tēvs jūsu jūgu ir darījis smagu, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt: mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar dzeloņainām pātagām." 15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no Tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, ko Tas Kungs caur Ahiju no Šīlo bija teicis Jerobeāmam, Nebata dēlam. 16 Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: "Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid!" Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs. 17 Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās. 18 Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, pārraugu pār tiem, kas klausības darbos, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi. 19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai. 20 Un, kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie viņa vēstnešus un aicināja to uz sapulci, un viņi to cēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts. 21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ. 22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru: 23 "Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai: 24 tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir nākusi." Un tie paklausīja Tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā Tas Kungs bija teicis. 25 Bet Jerobeāms uzcēla Efraima kalnā Sihemu un apmetās tur dzīvot, un, no turienes izgājis, uzcēla Penuēlu. 26 Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida, 27 ja šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus Tā Kunga namā, proti, Jeruzālemē; tad arī šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa. 28 Un ķēniņš vaicāja pēc padoma un lika darināt divus zelta teļus, un sacīja ļaudīm: "Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!" 29 Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru - Danā. 30 Un šis vārds kļuva par apgrēcību, jo tauta gāja gan pie viena, gan pie otra uz Danu. 31 Un viņš ierīkoja kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla arī priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts. 32 Un Jerobeāms sarīkoja svētkus astotajā mēnesī, mēneša piecpadsmitajā dienā, līdzīgus svētkiem Jūdā. Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem teļu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš iecēla Bētelē priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis. 33 Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kuru viņš Bētelē bija uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to bija izdomājis; tā viņš Israēla bērniem sarīkoja svētkus. Un viņš pats kāpa altārī, lai nestu kvēpināmo upuri.
Israēls saceļas pret Rehabeāmu
(2L 10:1–19)1 Rehabeāms devās uz Šehemu, jo viss Israēls bija sanācis Šehemā, lai viņu ieceltu par ķēniņu. 2 To dzirdēja Jārobāms, Nebāta dēls, kurš vēl bija Ēģiptē, kurp bija aizbēdzis no ķēniņa Sālamana. Jārobāms dzīvoja Ēģiptē. 3 Un tie sūtīja viņam pakaļ, un Jārobāms nāca ar visu Israēla sapulci un sacīja Rehabeāmam: 4 “Tavs tēvs darīja smagu mūsu jūgu, bet tu tagad atvieglini sava tēva smagās klaušas un jūgu, ko viņš mums uzlicis, tad mēs tev kalposim!” 5 Un viņš tiem atbildēja: “Ejiet prom un nāciet pie manis pēc trim dienām!” Un tauta aizgāja.
6 Ķēniņš Rehabeāms apspriedās ar vecajiem, kas bija kalpojuši viņa tēvam Sālamanam viņa dzīves laikā, un jautāja: “Kāds ir jūsu padoms – ko lai atbildu šai tautai?” 7 Un tie viņam sacīja: “Ja tu šajā dienā būsi tautas kalps, kalposi viņiem un atbildēsi laipniem vārdiem, tad viņi būs tavi kalpi uz visiem laikiem.” 8 Bet viņš atmeta vecajo doto padomu un apspriedās ar jaunekļiem, kas bija uzauguši kopā ar viņu un viņam kalpoja. 9 Viņš tiem jautāja: “Ko jūs iesakāt atbildēt šai tautai, kas man teica: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlika?” 10 Un jaunekļi, kas bija ar viņu kopā uzauguši, sacīja: “Tā atbildi tautai, kas tev teica: tavs tēvs darīja grūtu mūsu jūgu, bet tu mums to atvieglini! – tā saki viņiem: mans maziņais ir resnāks nekā mana tēva gurni! 11 Mans tēvs jums uzkrāva smagu jūgu, bet es vēl pielikšu jūsu jūgam – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem! ”
12 Trešajā dienā Jārobāms un visa tauta atnāca pie Rehabeāma, jo ķēniņš bija teicis: “Nāciet pie manis trešajā dienā.” 13 Ķēniņš tautai atbildēja bargi, atmezdams vecajo padomu. 14 Viņš runāja ar tiem, kā bija ieteikuši jaunekļi: “Mans tēvs darīja smagu jūsu jūgu, bet es vēl pielikšu jūsu jūgam – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem!” 15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo Kungs pavērsa tā, lai piepildītos viņa vārds, ko viņš bija sacījis par Jārobāmu, Nebāta dēlu, caur Ahiju no Šīlo.
16 Tad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņus nav uzklausījis, un ļaudis atbildēja ķēniņam: “Kāda mums daļa gar Dāvidu? Vai mantojums mums pie Jišaja dēla! Israēl, uz savām teltīm! Uzraugi pats savu namu, Dāvid!” Un Israēls devās uz savām teltīm. 17 Bet pār tiem Israēla dēliem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās, valdīja Rehabeāms.
18 Ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, kas pārraudzīja strādniekus, bet viss Israēls viņu nomētāja akmeņiem, un viņš nomira. Bet ķēniņš Rehabeāms steigšus kāpa ratos, lai bēgtu uz Jeruzālemi. 19 Un Israēls ir atkritis no Dāvida nama līdz šai dienai.
Jārobāms valda pār Israēlu – pirmā dinastija
(2L 11:1–4)20 Kad viss Israēls dzirdēja, ka Jārobāms ir atgriezies, tie sūtīja pēc viņa, aicināja uz sapulci un iecēla par ķēniņu visam Israēlam. Neviens nesekoja Dāvida namam, izņemot Jūdas cilti. 21 Un Rehabeāms nāca uz Jeruzālemi un sapulcināja visu Jūdas namu un Benjāmina cilti – simts astoņdesmit tūkstošus izlases karotāju, lai karotu ar Israēla namu un atgūtu valsti Sālamana dēlam Rehabeāmam.
22 Tad Dieva vārds nāca pār Dieva vīru Šemaju: 23 “Saki Sālamana dēlam Jūdas ķēniņam Rehabeāmam, visam Jūdas namam, Benjāminam un pārējai tautai: 24 tā saka Kungs: neejiet karot pret saviem brāļiem Israēla dēliem, atgriezieties savos namos, jo no manis tas nācis!” Un tie paklausīja Kunga vārdam un devās atpakaļ, lai notiktu, kā Kungs bija teicis.
Zelta teļi
25 Jārobāms Efraima kalnā uzcēla Šehemu un tur dzīvoja. Vēlāk viņš aizgāja no turienes un uzcēla Penuēlu. 26 Un Jārobāms sacīja savā sirdī: tagad valsts atkal piederēs Dāvida namam. 27 Ja šī tauta ies uz Jeruzālemi upurēt Kunga namā, tad viņu sirdis atgriezīsies pie sava kunga, Jūdas ķēniņa Rehabeāma. Tie nogalinās mani un atgriezīsies pie Jūdas ķēniņa Rehabeāma! 28 Apspriedies ķēniņš darināja divus zelta teļus un sacīja tautai: “Uz Jeruzālemi iet jums ir par tālu; redzi, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” 29 Vienu viņš novietoja Bētelē, bet otru nolika Dānā. 30 Tas bija grēks! Tauta gāja līdz pat Dānai, lai stātos tā priekšā.
31 Viņš būvēja tempļus augstienēs un iecēla priesterus no visas tautas, tie nebija no Levī dēliem. 32 Astotā mēneša piecpadsmitajā dienā Jārobāms rīkoja tādus pašus svētkus kā Jūdā un pienesa upuri. To viņš darīja Bētelē – upurēja teļiem, kurus bija taisījis, un iecēla Bētelē priesterus altāriem, ko bija uzcēlis augstienēs. 33 Bētelē viņš bija uztaisījis altāri, uz kura upurēja astotā mēneša piecpadsmitajā dienā – mēnesī, kuru pats bija izraudzījies. Viņš rīkoja svētkus Israēla dēliem un upurēja altārī kvēpinādams.
