1 Kad nu Salamans bija pabeidzis savu lūgšanu, tad uguns nonāca no debesīm un aprija dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un tā Kunga godība piepildīja to namu
2 Tā, ka priesteņ nevarēja ieiet tā Kunga namā, jo tā Kunga godība piepildīja tā Kunga namu.
3 Un kad visi Israēla bērni redzēja uguni nonākam un tā Kunga godību izplešamies pār svētnīcu, tad vini nometās ar savu seju pie zemes, uz akmens klāsta vini nolieca savu vaigu un pielūdza un teica to Kungu, ka Viņš ir labs un ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi.
4 Un ķēniņš un visa tauta ziedoja kaujamos upurus tā Kunga priekšā.
5 Un ķēniņš Salamans vēltīja kā kaujamos upurus divdesmit divi tūksto-šus vēršu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu; tā ķēniņš un visa tauta iesvētīja Dieva namu.
6 Un priesteri godam veica savus pienākumus un tāpat ari Ievīti ar Dieva dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumenticm, ko ķēniņš Dāvids bija licis pataisīt, lai ar Dāvida dziesmu palīdzību paustu slavu tam Kungam līdz ar lūgumu, kaut Viņa žēlastība paliktu mūžīgi, un priesteri tiem pretī pūta taures, un viss Israēls stāvēja, piecēlies kājās.
7 Tad arī Salamans iesvētīja priekšpagalma vidējo daļu, kas atradās tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja dedzināmos upurus un labprātīgo dāvanu upuru taukus, tāpēc ka vara dedzināmo upuru altāris, ko Salamans bija uztaisījis, nespēja uzņemt ne dedzināmos upupus, ne ēdamos upupus, nedz arī tauku gabalus no labprātīgiem kaujamiem upuriem.
8 Un Salamans šinī laikā rīkoja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls līdz ar viņu varen lielā svētku draudzē, kas bija kopā sanākusi no Hamatas pievārtes līdz Ēģiptes upei.
9 Bet astotajā dienā viņi turēja svētku sapulci, jo altāra iesvētīšanu viņi bija svinējuši septiņas dienas, un svētki arī ilga septiņas dienas.
10 Bet divdesmit trešajā dienā septītajā mēnesī viņš atlaida tautu uz savām mājām. Visi bija priecīgi un labā omā to labumu dēļ, ar ko tas Kungs bija svētījis ir Dāvidu, ir Salamanu, ir savu tautu—Israēlu.
11 Kad nu Salamans pabeidza tā Kunga namu un ķēniņa namu un bija arī sagādājis visu, kas bija Salamanam ienācis prātā, vai nu tā Kunga nama, vai ķēniņa nama vajadzībām, un kad tas viņam laimīgi bija paveicies,
12 Tad tas Kungs parādījās Sala-manam naktī sapnī un viņam sacīja: „Es esmu uzklausījis tavu lūgšanu, un šo vietu esmu Sev izraudzījis par upura namu.
13 Redzi, kad Es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai viņi noēd zemi, vai—ja Es sūtīšu mēri savai tautai,
14 Un mana tauta, kas ir pēc mana vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesim uzklausīšu un piedošu viņu grēkus un dziedināšu viņu zemi.
15 Tad nu tagad manas acis būs atvērtas, un manām ausīm labpatiks dzirdēt šinī vietā izteiktās lūgšanas,
16 Jo Es esmu izraudzījis šo namu un esmu to darījis svētu, lai tur mūžīgi mistu mans vārds un manas acis un mana sirds būtu tur vienmēr.
17 Un nu, ja tu staigāsi manā priekšā, gluži kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, un pildīsi visu tā, kā Es esmu tev pavēlējis, un ievērosi manus nolikumus un manas tiesas,
18 Tad Es nostiprināšu tavas ķēniņa valsts troni, kā. Es to esmu svinīgi apsolījis tavam tēvam Dāvidam, sacī-dams: Tev nekad netrūks vīru, kas valdīs pār Israēlu!
19 Bet ja jūs no Manis novērsīsities un atstāsit manus likumus un manus baušļus, ko Es esmu jums devis, un iesit un kalposit citiem dieviem, to priekšā ar vaigu pie zemes mezdamies,
20 Tad Es iznīdēšu Israēla bērnus no manas zemes, kuru Es tiem esmu devis, un no šī nama, kuru Es biju svētījis savam vārdam, un Es viņus aizsūtīšu prom no sava vaiga, un Es tos darīšu par nievājumu parunu un par dzēlīgu piezīmju priekšmetu visu tautu starpā.
21 Bet par šo namu, kurš bija tik izcili augsts ikkatram, kas tikai tam reiz gājis garām, par to izbīsies un sacīs: Kāpēc gan tas Kungs ir šādā kārtā kā tc izrīkojies ar šo zemi un šo namu?
22 Un tad atbildēs: Par sodu tāpēc, ka viņi atstājuši to Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes zemes, un ir cieši pakļāvušies citiem dieviem un to priekšā metušies ar savu vaigu pie zemes un tiem kalpojuši, —tādēļ Viņš ir pār tiem licis nākt visai šai nelaimei!“
Solomon Dedicates the Temple
(1 Kings 8.62-66)1 As soon as Solomon finished praying, fire came down from heaven and burned up the offerings. The Lord's dazzling glory then filled the temple, 2 and the priests could not go in.
3 When the crowd of people saw the fire and the Lord's glory, they knelt down and worshiped the Lord. They prayed:
“The Lord is good,
and his love never ends.”
4-5 Solomon and the people dedicated the temple to the Lord by sacrificing 22,000 cattle and 120,000 sheep. 6 Everybody stood up during the ceremony. The priests were in their assigned places, blowing their trumpets. And the Levites faced them, playing the musical instruments that David had made for them to use when they praised the Lord for his never-ending love.
7 On that same day, Solomon dedicated the courtyard in front of the temple and got it ready to be used for worship. The bronze altar he had made was too small, so he used the courtyard to offer sacrifices to please the Lord and grain sacrifices, and also to send up in smoke the fat from the other offerings.
8 For 7 days, Solomon and the crowd celebrated the Festival of Shelters, and people came from as far away as the Egyptian Gorge in the south and Lebo-Hamath in the north. 9 Then on the next day, everyone came together for worship. They had celebrated a total of 14 days, 7 days for the dedication of the altar and 7 more days for the festival. 10 Then on the twenty-third day of the seventh month, Solomon sent everyone home. They left very happy because of all the good things the Lord had done for David and Solomon, and for his people Israel.
The Lord Appears to Solomon Again
(1 Kings 9.1-9)11 The Lord's temple and Solomon's palace were now finished. In fact, everything Solomon had planned to do was completed.
12 Some time later, the Lord appeared to Solomon in a dream and said:
I heard your prayer, and I have chosen this temple as the place where sacrifices will be offered to me.
13 Suppose I hold back the rain or send locusts to eat the crops or make my people suffer with deadly diseases. 14 If my own people will humbly pray and turn back to me and stop sinning, then I will answer them from heaven. I will forgive them and make their land fertile once again. 15 I will hear the prayers made in this temple, 16 because it belongs to me, and this is where I will be worshiped forever. I will never stop watching over it.
17 Your father David obeyed me, and now, Solomon, you must do the same. Obey my laws and teachings, 18 and I will keep my solemn promise to him that someone from your family will always be king of Israel.
19 But if you or any of the people of Israel disobey my laws or start worshiping foreign gods, 20 I will pull you out of this land I gave you. I will desert this temple where I said I would be worshiped, so that people everywhere will think it is only a joke and will make fun of it. 21 This temple is now magnificent. But when these things happen, everyone who walks by it will be shocked and will ask, “Why did the Lord do such a terrible thing to his people and to this temple?” 22 Then they will answer, “It was because the people of Israel rejected the Lord their God, who rescued their ancestors from Egypt, and they started worshiping other gods.”
