1 Kad Dāvidam pienāca miršanas bridis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams:
2 „Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru.
3 Ievēro visus tā Kunga, sava Dieva, nolikumus, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev tādēļ labi klātos itin visos tavos pasākumos un visur, kurp vien tu grieztos.
4 Lai Dievs apstiprina savu apsolījumu, kādu Viņš, zīmējoties uz mani, ir izteicis, sacīdams: „Ja vien tavi dēli ieturēs paši savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli centīsies staigāt pilnā patiesībā,“ un kad Viņš sacīja: „Tad tev neviens pats arī netiks atrauts no tiem, kas var mantot Israēla troni.“
5 Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla kapa pulku virspavēlniekiem: ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu, kupus viņš ir nogalinājis, tādā kārtā kapa asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kāda tam pašam ap gurniem jāvalkā, un savas kurpes, kas tam kājās.
6 Tādēļ rīkojies tu pats savā gudrībā, bet viņš gan lai neaiziet mierā sava mūža vakarā mirušo valstībā.
7 Bet ar gileādieša Barsilaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie tāpat cieši turējās kopā ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma.
8 Un, lūk, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija arī atnācis man pretī pie Jardānas, un es ar zvērestu pie tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: Ar zobenu es tevi gan nenonāvēšu.
9 Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs, bet tu pats zini, kā ar viņu rīkoties, lai tas savās vecuma dienās nonāk ar asinīm aptraipītiem sirmiem matiem mirušo valstībā.“
10 Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņi to apraka Dāvida pilsētā.
11 Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit un trīs gadi.
12 Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa valsts vara nostiprinājās jo lielā mērā.
13 Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un viņa tam jautāja: „Vai tu nāc miermīlīgos no-lūkos?“ Un viņš atbildēja: „Ar mieru gan.“
14 Un viņš sacīja: „Man tev kas sakāms,“ un viņa teica: „Saki.“
15 Un viņš sacīja: „Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika manam brālim, jo no tā Kunga tā viņam bija nolemta.
16 Bet tagad es izlūdzos tikai vienu vienīgu lūgumu no tevis, neaizliedz to man.“ Un viņa tam sacīja: „Runā.“
17 Un viņš sacīja: „Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu.“
18 Un Batseba sacīja: „Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu.“
19 Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu seju viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē.
20 Un viņa sacīja: „Man ir pie tevis lūgums, un, lūdzams, nenoraidi man to.“ Tad ķēniņš sacīja viņai: „Lūdzi, mana māte, un es tev to nenoraidīšu.“
21 Un tā sacīja: „Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu.“
22 Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: „Kādēļ tu lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir tiklab priesteris Abjatārs, kā ari Joābs, Cerujas dēls!“
23 Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats tā Kunga priekšā, sacīdams: „Lai man tas Kungs dara šādi vai arī vēl citādi, vai arī pieliek vēl ko vairāk klāt, ja šis Adonjas lūgums nemaksātu viņam dzīvību.
24 Bet tagad: tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir jāmirst!“
25 Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira.
26 Bet priesterim Abjatāram, ķēniņš pavēlēja: „Ej uz Anatotu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā un ari tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot.
27 Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt priesteris tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēja namu Šilo bija runājis.
28 Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju, kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga tā Kunga teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus.
29 Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: „Ej un nodur viņu.“
30 Un Benaja ienāca tā Kunga teltī un teica Joābam: „Tā saka ķēniņš: Ej ārā.“ Bet viņš sacīja: „Nē, es šeit pat gribu mirt.“ Un Benaja nonesa ķēniņam atbildi atpakaļ, sacīdams: „Tā runāja Joābs, un tā es viņam atbildēju.“
31 Un ķēniņš sacīja viņam: „Dari tā, kā viņš pats tev teica“ nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no veltīgi izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis.
32 Un tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas, jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti: Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla kara pulku virs-pavēlnieks, un Amasu, Jetera dēlu, Jūdas kara pulku virspavēlnieku.
33 Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai no tā Kunga tiek mūžīga labklājība.“
34 Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka ar zobenu viņam un to nonāvēja. Un viņš to apraka viņa namā tuksnesī.
35 Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā par karaspēka augstāko vadoni, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā.
36 Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam: „Uzcel sev pats namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes ne šur, ne tur
37 Un zini, ka tanī; dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas upei, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu.“
38 Tad Šimejs sacīja ķēniņam: „Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs.“ Un Šimejs nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku.
39 Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie Gātas ķēniņa Achija, Maāchas dēla, un Šimejam tika paziņots: „Redzi, tavi kalpi ir Gātā.“
40 Un Šimejs cēlās, pavēlēja apsedlot savu ēzeli un devās uz Gātu pie Achija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs turp nonāca un atveda savus kalpus no Gātas.
41 Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies.
42 Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: „Vai es tev ar zvērestu pie tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, ka tanī pat dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, ka tad tev pašam ir jāzina, ka tu tad mirdams mirsi. Un tu piebildi: Ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu.
43 Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu tā Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču bija arī pavēle, kādu es tev biju devis.“
44 Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu.
45 Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem.“
46 Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Salamana roku.
David's Instructions to Solomon
1 Not long before David died, he told Solomon:
2 My son, I will soon die, as everyone must. But I want you to be strong and brave. 3 Do what the Lord your God commands and follow his teachings. Obey everything written in the Law of Moses. Then you will be a success, no matter what you do or where you go. 4 You and your descendants must always faithfully obey the Lord. If you do, he will keep the solemn promise he made to me that someone from our family will always be king of Israel.
5 Solomon, don't forget what Joab did to me by killing Abner son of Ner and Amasa son of Jether, the two commanders of Israel's army. He killed them as if they were his enemies in a war, but he did it when there was no war. He is guilty, and now it's up to you to punish him 6 in the way you think best. Whatever you do, don't let him die peacefully in his old age.
7 The sons of Barzillai from Gilead helped me when I was running from your brother Absalom. Be kind to them and let them eat at your table.
8 Be sure to do something about Shimei son of Gera from Bahurim in the territory of Benjamin. He cursed and insulted me the day I went to Mahanaim. But later, when he came to meet me at the Jordan River, I promised that I wouldn't kill him. 9 Now you must punish him. He's an old man, but you're wise enough to know that you must have him killed.
David Dies
10-11 David was king of Israel 40 years. He ruled 7 years from Hebron and 33 years from Jerusalem. Then he died and was buried in Jerusalem. 12 His son Solomon became king and took control of David's kingdom.
Adonijah Is Killed
13 One day, Adonijah went to see Bathsheba, Solomon's mother, and she asked, “Is this a friendly visit?”
“Yes. 14 I just want to talk with you.”
“All right,” she told him, “go ahead.”
15 “You know that I was king for a little while,” Adonijah replied. “And everyone in Israel accepted me as their ruler. But the Lord wanted my brother to be king, so now things have changed. 16 Would you do me a favor?”
“What do you want?” Bathsheba asked.
17 “Please ask Solomon to let me marry Abishag. He won't say no to you.”
18 “All right,” she said. “I'll ask him.”
19 When Bathsheba went to see Solomon, he stood up to meet her, then bowed low. He sat back down and had another throne brought in, so his mother could sit at his right side. 20 Bathsheba sat down and then asked, “Would you do me a small favor?”
Solomon replied, “Mother, just tell me what you want, and I will do it.”
21 “Allow your brother Adonijah to marry Abishag,” she answered.
22 Solomon said:
What? Let my older brother marry Abishag? You may as well ask me to let him rule the kingdom! And why don't you ask such favors for Abiathar and Joab?
23 I swear in the name of the Lord that Adonijah will die because he asked for this! If he doesn't, I pray that God will severely punish me. 24 The Lord made me king in my father's place and promised that the kings of Israel would come from my family. Yes, I swear by the living Lord that Adonijah will die today.
25 “Benaiah,” Solomon shouted, “go kill Adonijah.” So Adonijah died.
Abiathar Is Sent Back Home
26 Solomon sent for Abiathar the priest and said:
Abiathar, go back home to Anathoth! You ought to be killed too, but I won't do it now. When my father David was king, you were in charge of the sacred chest, and you went through a lot of hard times with my father. 27 But I won't let you be a priest of the Lord anymore.
And so the promise that the Lord had made at Shiloh about the family of Eli came true.
Joab Is Killed
28 Joab had not helped Absalom try to become king, but he had helped Adonijah. So when Joab learned that Adonijah had been killed, he ran to the sacred tent and grabbed hold of the corners of the altar for protection. 29 When Solomon heard about this, he sent someone to ask Joab, “Why did you run to the altar?”
Joab sent back his answer, “I was afraid of you, and I ran to the Lord for protection.”
Then Solomon shouted, “Benaiah, go kill Joab!”
30 Benaiah went to the sacred tent and yelled, “Joab, the king orders you to come out!”
“No!” Joab answered. “Kill me right here.”
Benaiah went back and told Solomon what Joab had said.
31-32 Solomon replied:
Do what Joab said. Kill him and bury him! Then my family and I won't be responsible for what he did to Abner the commander of Israel's army and to Amasa the commander of Judah's army. He killed those innocent men without my father knowing about it. Both of them were better men than Joab. Now the Lord will make him pay for those murders. 33 Joab's family will always suffer because of what he did, but the Lord will always bless David's family and his kingdom with peace.
34 Benaiah went back and killed Joab. His body was taken away and buried near his home in the desert.
35 Solomon put Benaiah in Joab's place as army commander, and he put Zadok in Abiathar's place as priest.
Shimei Is Killed
36 Solomon sent for Shimei and said, “Build a house here in Jerusalem and live in it. But whatever you do, don't leave the city! 37 If you ever cross Kidron Valley and leave Jerusalem, you will be killed. And it will be your own fault.”
38 “That's fair, Your Majesty,” Shimei answered. “I'll do that.” So Shimei lived in Jerusalem from then on.
39 About three years later, two of Shimei's servants ran off to King Achish in Gath. When Shimei found out where they were, 40 he saddled his donkey and went after them. He found them and brought them back to Jerusalem.
41 Someone told Solomon that Shimei had gone to Gath and was back. 42 Solomon sent for him and said:
Shimei, you promised in the name of the Lord that you would never leave Jerusalem. I warned you that you would die if you did. You agreed that this was fair, didn't you? 43 You have disobeyed me and have broken the promise you made to the Lord.
44 I know you remember all the cruel things you did to my father David. Now the Lord is going to punish you for what you did. 45 But the Lord will bless me and make my father's kingdom strong forever.
46 “Benaiah,” Solomon shouted, “kill Shimei.” So Shimei died.
Solomon was now in complete control of his kingdom.
