1 Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā, un raudāja, un sauca: „Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!“
2 Kad nu Joābam tika pavēstīts: „Redzi, kēninš raud un sēro Absaloma dēļ,“
3 Tad tanī dienā uzvara pārvērtās sērās visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: „Ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.“
4 Un tikai zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, tā, kā allaž mēdz zagties iekšā ļaudis, kas kaujās sakauti bēguši un krituši kaunā.
5 Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: „Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!“
6 Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: „Šodien tu esi apklājis ar kaunu visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu blakus sievu dzīvību,
7 Jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi kaj-a pulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ka būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pavisam pa prātam.
8 Bet nu tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgu vārdu ar saviem kalpiem! Tik tiešām—pie ta Kunga es ar zvērestu apstiprinu, ka, ja tu neiziesi, tad neviens pats vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz šai pašai dienai!“
9 Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un kad tautai tika paziņots: „Lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,“ —tad visa tauta nāca un ģāja garām ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis, ikviens savā teltī.
10 Un visa tauta ķildojās pa visām Israēla ciltīm, taisīja sev pārmetumus un sacīja: „Ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no šīs zemes!
11 Bet tagad, kur Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu, ir karā nomiris, kāpēc jūs kavējaties atvest ķēniņu atkal atpakaļ?“
12 Tad ķēniņš Dāvids lika priesteriem Cadokam un Abjatāram pateikt: „Runājiet ar Jūdas vecājiem, sacīdami: Kāpēc jūs gribat būt tie pēdējie, kas lai vestu ķēniņu atpakaļ viņa namā“ —tai brīdī visa Israēla valoda jau bija kļuvusi zināma ķēniņam viņa namā—.
13 „Jūs taču esat cilts radi, jūs esat mani kauli un jūs esat mana miesa, kāpēc tad jūs gribat būt paši pēdējie, kad tagad ķēniņš vedams atpakaļ?
14 Un Amasam jums ir tā jāsaka: Vai tu neesi no mana kaula un no manas miesas? Lai Dievs mani soda tagad un nākotnē, ja tu nebūsi mans kara pulku virspavēlnieks Joāba vietā uz visu mūžu!“
15 Un viņš noskaņoja visu Jūdas vīru sirdis kā viena vienīga vīra sirdi tā, ka tie atsūtīja vienprātīgi ziņu pie ķēniņa, sacīdami: „Griezies atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!“
16 Un tā ķēniņš devās atceļā, un kad viņš nonāca pie Jardānas, tad Jūda gāja uz Gilgalu ar nolūku, lai ietu ķēniņam pretī un lai ķēniņu pārvestu pāri Jardānai.
17 Arī Benjamīna cilts piederīgais Šimejs, Geras dēls, kas bija no Bahurimas, steidzās ķēniņam Dāvidam pretī un nonāca pie viņa kopā ar Jūdas vīriem.
18 Un ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no Benjamīna cilts un arī Ciba ar saviem piecpadsmit dēliem un ar saviem divdesmit kalpiem. Jau ķēniņam pa priekšu viņi bija pārcēlušies pāri Jardānai.
19 Kad nu pārceltuve bija pārbraukusi pāri, lai pārvestu ķēniņa nama iedzīvi un lai būtu arī citādi pilnīgi ķēniņa rīcībā, tad Simejs, Geras dēls, nokrita ķēniņa priekšā zemē, viņam ceļoties pāri Jardānai,
20 Un sacīja ķēniņam: „Nepieskaiti man, mans kungs, to par vainu un nepiemini, kā tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku! Bet lai ķēniņš to neuzskata par kaut ko nepiedodamu!
21 Mans kungs jau gan pats to zina, ka tanī dienā es esmu apgrēkojies, bet, redzi, šodien es esmu ieradies pats pirmais no visa Jāzepa nama, lai nāktu šeit lejā un lai sastaptu savu kungu un ķēniņu.“
22 Tad Abišajs, Cerujas dēls, atbil-dēja, sacīdams: „Vai tad Šimejs tiešām nebūtu jau tādēļ vien nonāvējams, ka viņš ir tā Kunga svaidīto lādējis?“
23 Bet Dāvids atbildēja: „Kas gan man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien gribat kļūt par kārdinātāju sātānu? Šodien nevienam nebūs mirt Israēlā, jo es pats zinu, ka es šodien esmu atkal ķēniņš pār Israēlu!“
24 Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tev nebūs mirt!“ Un ķēniņš to viņam apstiprināja ar zvērestu.
25 Arī Mefibošets, Saula mazdēls, nonāca lejā ķēniņam pretī; bet viņš nebija nedz notīrījis savu kāju apavus, nedz apkopis savas ūsas un savu bārdu, nedz savas drēbes mazgājis, sākot ar to dienu, kad ķēniņš bija aizgājis, līdz šai dienai, kad viņš vesels atgriezās.
26 Un kad nu viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man līdzi nācis?“
27 Tad viņš atbildēja: „Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi—es, tavs kalps, sacīju: Es likšu sev apsedlot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.
28 Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk!
29 Kaut ari visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kufi ēd pie tava galda; kāda tiesība tad vēl man ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?“
30 Tad ķēniņš tam sacīja: „Ko tu te vēl tālāk par velti šķied vārdus? Es esmu nospriedis: Tu un Ciba sadaliet tīrumu!“
31 Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: „Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!“
32 Arī gileādietis Barsilajs bija atnācis no Rogelimas un cēlās ar ķēniņu pāri Jardānai, lai viņu pavadītu.
33 Un Barsilajs bija ļoti vecs vīrs ap astoņdesmit gadiem, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar pārtiku, kad tas bija mitis Mahanaimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.
34 Un ķēniņš sacīja Barsilajam: „Tu nāc kopā ar mani, celsimies pāri upei, jo es gribu tevi pie sevis Jeruzālemē uzņemt, apgādāt un par tevi rūpēties tavās vecuma dienās.“
35 Bet Barsilajs atbildēja ķēniņam: „Cik dzīvības dienu vēl gan ir atlicis maniem mūža gadiem, lai es kopā ar ķēniņu dotos augšup uz Jeruzālemi?
36 Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns? Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad vēl man piedevām ir jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam?
37 Tavs kalps ies tev līdzi mazu gabaliņu pāri Jardānai, bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēla-stības?
38 Lūdzu, ļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa mirt! Bet redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš kopā ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kas vien tev labpatīk!“
39 Tad ķēniņš atbildēja: „Jā, Kimhamam būs kopā ar mani celties pāri upei, un es tam darīšu visu, kas ir labs tavās acīs, un visu, ko tu vien no manis vēlēsies, to es tavā labā darīšu!“
40 Kad nu viss karaspēks bija pārcēlies pāri, tad ķēniņš pārcēlās pāri, skūpstīja Barsilaju, atvadījās no viņa un viņu svētīja, un tas griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
41 Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams viņu pavadīja. Un kopā ar ķēniņu bija pāri pārcēlusies visa Jūdas karavīru saime un puse no Israēla vīriem.
42 Tad pēkšņi nāca visi Israēla vīri pie ķēniņa un jautāja ķēniņam: „Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi zaguši un ķēniņu līdz ar viņa ģimeni un ar visu viņa galmu pārveduši pāri Jardānai?“
43 Tad visi Jūdas vīri atbildēja Israēla vīriem: „Tādēļ, ka ķēniņš ir mums tuvs radinieks! Bet kādēļ tad jūs uztraucaties šī notikuma dēļ? Vai tad viņš mūs ir ēdinājis no ķēniņa galda? Mēs arī neesam nekādas dāvanas saņēmuši!“
44 Bet Israēla vīri atbildēja Jūdas vīriem, sacīdami: „Mums ir desmit daļas pie ķēniņa, un ari uz Dāvidu mums ir vairāk tiesību nekā jums; kādēļ tad jūs esat mūs tā noniecinājuši? Un vai mēs kā pirmie neizteicām vēlēšanos vest savu ķēniņu atpakaļ?“ Bet Jūdas vīru vārdi bija vēl asāki nekā Israēla vīru vārdi.
1 Someone told Joab, “The king is crying because Absalom is dead.”
2 David's army found out he was crying because his son had died, and their day of victory suddenly turned into a day of sadness. 3 The troops were sneaking into Mahanaim, just as if they had run away from a battle and were ashamed.
4 David covered his face with his hands and kept on crying loudly, “My son, Absalom! Absalom, my son, my son!”
5 Joab went to the house where David was staying and told him:
You've made your soldiers ashamed! Not only did they save your life, they saved your sons and daughters and wives as well. 6 You're more loyal to your enemies than to your friends. What you've done today has shown your officers and soldiers that they don't mean a thing to you. You would be happy if Absalom was still alive, even if the rest of us were dead.
7 Now get up! Go out there and thank them for what they did. If you don't, I swear by the Lord that you won't even have one man left on your side tomorrow morning. You may have had a lot of troubles in the past, but this will be the worst thing that has ever happened to you!
8 David got up and went to the town gate and sat down. When the people heard that he was sitting there, they came to see him.
Israel and Judah Want David Back
After Israel's soldiers had all returned home, 9-10 everyone in Israel started arguing. They were saying to each other, “King David rescued us from the Philistines and from our other enemies. But then we chose Absalom to be our new leader, and David had to leave the country to get away. Absalom died in battle, so why hasn't something been done to bring David back?”
11 When David found out what they were saying, he sent a message to Zadok and Abiathar the priests. It said:
Say to the leaders of Judah, “Why are you the last tribe to think about bringing King David back home? 12 He is your brother, your own relative! Why haven't you done anything to bring him back?”
13 And tell Amasa, “You're my nephew, and with God as a witness, I swear I'll make you commander of my army instead of Joab.”
14 Soon the tribe of Judah again became followers of David, and they sent him this message: “Come back, and bring your soldiers with you.”
David Starts Back for Jerusalem
15 David started back and had gone as far as the Jordan River when he met the people of Judah. They had gathered at Gilgal and had come to help him cross the river.
16 Shimei the son of Gera was there with them. He had hurried from Bahurim to meet David. Shimei was from the tribe of Benjamin, and 17 1,000 others from Benjamin had come with him.
Ziba, the chief servant of Saul's family, also came to the Jordan River. He and his 15 sons and 20 servants waded across to meet David. 18 Then they brought David's family and servants back across the river, and they did everything he wanted them to do.
Shimei Meets with David
Shimei crossed the Jordan River and bowed down in front of David. 19 He said, “Your Majesty, I beg you not to punish me! Please, forget what I did when you were leaving Jerusalem. Don't even think about it. 20 I know I was wrong. That's why I wanted to be the first one from the northern tribes to meet you.”
21 But Abishai shouted, “You should be killed for cursing the Lord's chosen king!”
22 David said, “Abishai, what will I ever do with you and your brother Joab? Is it your job to tell me who has done wrong? I've been made king of all Israel today, and no one will be put to death!” 23 Then David promised Shimei that he would not be killed.
Mephibosheth Meets with David
24-25 Mephibosheth, the grandson of Saul, also came to meet David. He had missed David so much that he had not taken a bath or trimmed his beard or washed his clothes the whole time David was gone. David asked him, “Why didn't you go with me?”
26 He answered, “Your Majesty, you know I can't walk. I told my servant to saddle a donkey for me so I could go with you. But my servant left without me, and 27 then he lied about me. You're as wise as an angel of God, so do what you think is right. 28 After all, you could have killed my whole family and me. But instead, you let me eat at your own table. Your Majesty, what more could I ask?”
29 David answered, “You've said enough! I've decided to divide the property between you and Ziba.”
30 Mephibosheth replied, “He can have it all! I'm just glad you've come home safely.”
Barzillai Returns Home
31 Barzillai came from Rogelim in Gilead to meet David at the Jordan River and go across with him. 32 Barzillai was 80 years old. He was very rich and had sent food to David in Mahanaim.
33 David said to him, “Cross the river and go to Jerusalem with me. I will take care of you.”
34 Barzillai answered:
Your Majesty, why should I go to Jerusalem? I don't have much longer to live. 35 I'm already 80 years old, and my body is almost numb. I can't taste my food or hear the sound of singing, and I would be nothing but a burden. 36 I'll cross the river with you, but I'll only go a little way on the other side. You don't have to be so kind to me. 37 Just let me return to my hometown, where I can someday be buried near my father and mother. My servant Chimham can go with you, and you can treat him as your own.
38 David said, “I'll take Chimham with me, and whatever you ask me to do for him, I'll do. And if there's anything else you want, I'll also do that.”
39 David's soldiers went on across the river, while he stayed behind to tell Barzillai goodbye and to wish him well. Barzillai returned home, but 40 Chimham crossed the river with David.
Israel and Judah Argue
All of Judah's army and half of Israel's army were there to help David cross the river. 41 The soldiers from Israel came to him and said, “Why did our relatives from Judah secretly take you and your family and your soldiers across the Jordan?”
42 The people of Judah answered, “Why are you so angry? We are the king's relatives. He didn't give us any food, and we didn't take anything for ourselves!”
43 Those from Israel said, “King David belongs to us ten times more than he belongs to you. Why didn't you think we were good enough to help you? After all, we were the first ones to think of bringing him back!”
The people of Judah argued more strongly than the people of Israel.
