1 Wisdom reacheth from one end to another mightily: and sweetly doth she order all things.
2 I loved her, and sought her out from my youth, I desired to make her my spouse, and I was a lover of her beauty.
3 In that she is conversant with God, she magnifieth her nobility: yea, the Lord of all things himself loved her.
4 For she is privy to the mysteries of the knowledge of God, and a lover of his works.
5 If riches be a possession to be desired in this life; what is richer than wisdom, that worketh all things?
6 And if prudence work; who of all that are is a more cunning workman than she?
7 And if a man love righteousness her labours are virtues: for she teacheth temperance and prudence, justice and fortitude: which are such things, as men can have nothing more profitable in their life.
8 If a man desire much experience, she knoweth things of old, and conjectureth aright what is to come: she knoweth the subtilties of speeches, and can expound dark sentences: she foreseeth signs and wonders, and the events of seasons and times.
9 Therefore I purposed to take her to me to live with me, knowing that she would be a counsellor of good things, and a comfort in cares and grief.
10 For her sake I shall have estimation among the multitude, and honour with the elders, though I be young.
11 I shall be found of a quick conceit in judgment, and shall be admired in the sight of great men.
12 When I hold my tongue, they shall bide my leisure, and when I speak, they shall give good ear unto me: if I talk much, they shall lay their hands upon their mouth.
13 Moreover by the means of her I shall obtain immortality, and leave behind me an everlasting memorial to them that come after me.
14 I shall set the people in order, and the nations shall be subject unto me.
15 Horrible tyrants shall be afraid, when they do but hear of me; I shall be found good among the multitude, and valiant in war.
16 After I am come into mine house, I will repose myself with her: for her conversation hath no bitterness; and to live with her hath no sorrow, but mirth and joy.
17 Now when I considered these things in myself, and pondered them in my heart, how that to be allied unto wisdom is immortality;
18 And great pleasure it is to have her friendship; and in the works of her hands are infinite riches; and in the exercise of conference with her, prudence; and in talking with her, a good report; I went about seeking how to take her to me.
19 For I was a witty child, and had a good spirit.
20 Yea rather, being good, I came into a body undefiled.
21 Nevertheless, when I perceived that I could not otherwise obtain her, except God gave her me; and that was a point of wisdom also to know whose gift she was; I prayed unto the Lord, and besought him, and with my whole heart I said,
1 spēkpilna plešas no malas līdz malai
un Visumu vislabākajā veidā pārvalda.
2 Jaunībā es viņu iemīlēju,
kopš jaunības pēc viņas lūkojos,
kā līgavu pārvest lūkoju
un iemīlējos tās skaistumā.
3 Ar Dievu kopā dzīvodama,
tā izceļas ar savu dižciltību,
mīl viņu visa Saimnieks,
4 jo Dieva zināšanā tā ir iesvētīta
un Dieva darbos – izlēmēja.
5 Ja vēlama ir dzīvē bagātība,
par visa darinātāju – par gudrību – kas bagātāks?
6 Ja liekams lietā prāts,
kurš gan ir lielāks lietpratējs par gudrību?
7 Un, ja kāds taisnīgumu mīl,
tikumi – tie ir gudrības pūliņu auglis:
mērenību viņa iemāca un apdomību,
taisnīgumu un drosmi.
Nekas nav dzīvē noderīgāks cilvēkiem.
8 Bet, ja kāds pēc daudzpusīgas pieredzes ilgojas,
gudrība pagātni zina un nākotni izsecina,
aplinkus teikto izprot un mīklaino atrisina,
priekšlaikus zina, ko zīmes un brīnumi vēsta,
ko nes ik mirkli laiks,
ar ko ik laikmets beigsies.
9 Tad nu nolēmu to ņemt par dzīvesbiedri,
zinādams: man padomdevēja būs labklājībā
un mani uzmundrinās rūpestos un bēdās.
10 Viņas dēļ mani sanāksmēs godās,
jaunu cienīs vecajo vidū,
11 par nekļūdīgu atzīs manos spriedumos,
par apbrīnas vērtu uzskatīs vareno pulkā:
12 kad klusēšu – gaidīs;
kad runāšu – uzmanīgi ieklausīsies;
kad turpināšu runāt – saujā aizturēs elpu.
13 Viņas dēļ ar nemirstību būšu apveltīts
un atstāšu mūžīgu piemiņu tiem, kas nāks pēc manis.
14 Pār novadiem valdīšu,
man pakļausies tautas;
15 mani izdzirdot, bīsies varmākas drausmi;
sapulcē izcelšos, drosmīgs būšu kaujā.
16 Mājās atgriezies, pie viņas es atpūtīšos,
jo attiecībās ar to rūgtums neiezogas
un kopdzīvē ar viņu man jāpieredz nevis mokas,
bet gan līksme un prieks.
17 To visu apcerot, es sirdī pārdomāju,
ka nemirstīgs, kas rados gudrībai,
18 ka draudzībā ar viņu – cēla bauda
un nebeidzama bagātība – viņas veikumos,
ka centienos būt viņas sabiedrībā – sapratne,
un kopējā viedoklī – atzinība.
Kā viņu iegūt, lūkodams, es klaiņoju.
19 Es biju puisis, apveltīts pēc dabas,
un laimējies man bija saņemt labu dvēseli
20 vai, pareizāk, labs nesamaitātā ķermenī ienācu,
21 bet, apzinādamies, ka gudrību es iemantošu
tikai tad, ja man to dāvās Dievs, –
apzināšanās, no kā saņemta dāvana,
liecināja par sapratni –
pie Kunga vērsies, lūdzos un sacīju no visas sirds:
