1 Honour a physician with the honour due unto him for the uses which ye may have of him: for the Lord hath created him.
2 For of the most High cometh healing, and he shall receive honour of the king.
3 The skill of the physician shall lift up his head: and in the sight of great men he shall be in admiration.
4 The Lord hath created medicines out of the earth; and he that is wise will not abhor them.
5 Was not the water made sweet with wood, that the virtue thereof might be known?
6 And he hath given men skill, that he might be honoured in his marvellous works.
7 With such doth he heal men , and taketh away their pains.
8 Of such doth the apothecary make a confection; and of his works there is no end; and from him is peace over all the earth,
9 My son, in thy sickness be not negligent: but pray unto the Lord, and he will make thee whole.
10 Leave off from sin, and order thine hands aright, and cleanse thy heart from all wickedness.
11 Give a sweet savour, and a memorial of fine flour; and make a fat offering, as not being.
12 Then give place to the physician, for the Lord hath created him: let him not go from thee, for thou hast need of him.
13 There is a time when in their hands there is good success.
14 For they shall also pray unto the Lord, that he would prosper that, which they give for ease and remedy to prolong life.
15 He that sinneth before his Maker, let him fall into the hand of the physician.
16 My son, let tears fall down over the dead, and begin to lament, as if thou hadst suffered great harm thyself; and then cover his body according to the custom, and neglect not his burial.
17 Weep bitterly, and make great moan, and use lamentation, as he is worthy, and that a day or two, lest thou be evil spoken of: and then comfort thyself for thy heaviness.
18 For of heaviness cometh death, and the heaviness of the heart breaketh strength.
19 In affliction also sorrow remaineth: and the life of the poor is the curse of the heart.
20 Take no heaviness to heart: drive it away, and remember the last end.
21 Forget it not, for there is no turning again: thou shalt not do him good, but hurt thyself.
22 Remember my judgment: for thine also shall be so; yesterday for me, and to day for thee.
23 When the dead is at rest, let his remembrance rest; and be comforted for him, when his Spirit is departed from him.
24 The wisdom of a learned man cometh by opportunity of leisure: and he that hath little business shall become wise.
25 How can he get wisdom that holdeth the plough, and that glorieth in the goad, that driveth oxen, and is occupied in their labours, and whose talk is of bullocks?
26 He giveth his mind to make furrows; and is diligent to give the kine fodder.
27 So every carpenter and workmaster, that laboureth night and day: and they that cut and grave seals, and are diligent to make great variety, and give themselves to counterfeit imagery, and watch to finish a work:
28 The smith also sitting by the anvil, and considering the iron work, the vapour of the fire wasteth his flesh, and he fighteth with the heat of the furnace: the noise of the hammer and the anvil is ever in his ears, and his eyes look still upon the pattern of the thing that he maketh; he setteth his mind to finish his work, and watcheth to polish it perfectly:
29 So doth the potter sitting at his work, and turning the wheel about with his feet, who is alway carefully set at his work, and maketh all his work by number;
30 He fashioneth the clay with his arm, and boweth down his strength before his feet; he applieth himself to lead it over; and he is diligent to make clean the furnace:
31 All these trust to their hands: and every one is wise in his work.
32 Without these cannot a city be inhabited: and they shall not dwell where they will, nor go up and down:
33 They shall not be sought for in publick counsel, nor sit high in the congregation: they shall not sit on the judges’ seat, nor understand the sentence of judgment: they cannot declare justice and judgment; and they shall not be found where parables are spoken.
34 But they will maintain the state of the world, and all their desire is in the work of their craft.
Slimība un zāles
1 Godā ārstu – viņš ir vajadzīgs,
Kungs ir radījis arī viņu:
2 no Visuaugstākā taču ir dziedināšana –
dāvanas saņem no valdnieka.
3 Savas mākas dēļ paceltu galvu iet ārsts,
un tās dēļ viņu apbrīno diženie.
4 Ārstniecības līdzekļus no zemes ir radījis Kungs.
Par tiem neviens saprātīgs cilvēks nav dusmojies.
5 Vai tad tas nebija koks, no kā ūdens kļuva salds,
lai koka spēks atklātos?
6 Tā arī cilvēkiem māku ir dāvājis Kungs,
lai būtu viņos godāts savu brīnumaino darbu dēļ,
7 ar kuriem var dziedināt un sāpes remdēt,
8 no kuriem aptiekārs gatavo maisījumu.
Nebeidzami ir Kunga darbi.
Viņā pār zemi ir miers.
9 Slimojot, bērns, neraugies ar aizdomām!
Bet lūdz Kungu – un viņš dziedinās tevi.
10 No pārkāpuma atstājies, savā rīcībā labojies
un savu sirdi dari skaidru no visiem grēkiem!
11 Veltī smalkākos kviešu miltus
par patīkamu smaržu un piemiņu,
lej upurī eļļu, cik vari atļauties,
12 un ļauj rīkoties ārstam!
Arī viņu ir radījis Kungs.
Arī viņš ir vajadzīgs. No tevis lai neaiziet!
13 Ir brīži, kad sekmīgs iznākums
ir atkarīgs no ārstu rokām,
14 jo arī viņi lūdz, lai Kungs dara sekmīgu
gan atpūtu , gan ārstēšanu dzīvības glābšanai.
15 Kurš grēko Radītāja priekšā,
lai krīt ārsta rokās!
Nāve un sēras
16 Lej asaras par aizgājēju, bērns,
kā smagās ciešanās vaimanā sērās!
Sedz viņa miesas – tāds viņa liktenis –
un neizturies pret apbedīšanu ar nevērību!
17 Izplūsti gaužās žēlabās, sit aizgūtnēm krūtīs
un pēc tās cieņas, kādu aizgājējs pelnījis, ievēro sēras
dienu vai divas – aprunāšanas dēļ –
un ļaujies mierinājumam – skumju dēļ,
18 jo skumjas vieš nāvi
un spēks plok no skumjām sirdī.
19 Kad ir nelaime, arī skumjām nav gala,
bet kāda trūcīgajam sirds, tāda arī viņa dzīve.
20 Neļauj sirdi skumjām,
atraisies no tām, par vispēdīgo atceroties!
21 Neaizmirsti – augšup atgriezties nav iespējams.
Aizgājējam tu nepalīdzi, bet dari ļaunu pats sev.
22 Piemini manu likteni, jo arī tev tā būs.
Man bija vakar. Rīt būs tev.
23 Mirušajam atdusoties,
mitējies viņu atcerēties;
šķiroties viņa dvēselei,
ļaujies mierinājumam viņā.
Rakstu mācītāju un darba cilvēku gudrība
24 Rakstu mācītāju gudrība –
līdz ar labvēlīgajiem, studijām atvēlētajiem brīžiem;
kurš mazāk ir aizņemts ar darbiem,
tiecas pēc gudrības.
25 Kā lai kļūst gudrs, kas, arklu tvēris,
ar dzinēja dzelksni dižojas,
te vēršus dzen, te atpakaļ darbos
un runā – par vērsēniem?
26 Vagu dzīšanai viņš veltīs savu sirdi,
lai sarūpētu barību telēm – miegu.
27 Tāpat ikviens galdnieks un namdaris,
kas dienām un naktīm strādā;
zīmoggredzenu gravētājs,
kas neatlaidīgi cenšas pēc dažādības.
Attēla atveidošanai viņš veltīs savu sirdi,
lai pabeigtu darbu – miegu.
28 Tāpat arī kalējs, kas, apsēdies tuvu laktai,
dzelzs izstrādājumu apdomā;
uguns tveice kausē viņa miesas,
ar ēzes svelmi viņš cīkstas.
Vesera skaņai pievērsta viņa auss,
acis – atveidojamam priekšmetam;
darbu pabeigšanai viņš veltīs savu sirdi,
lai izrotātu līdz galam – miegu.
29 Tāpat arī podnieks, pie darbiem sēdies,
ar kāju ripu min,
allaž norūpējies, iegrimis savā darbā:
skaitā viņa veikums mērojams.
30 Mālu viņš veidos ar rokām
un mīcīs pie kājām;
apgleznošanai viņš veltīs sirdi,
lai iztīrītu cepli – miegu.
31 Ikviens no viņiem paļaujas uz paša rokām,
un katrs savā darbā top gudrs:
32 nedz pilsētu bez viņiem var uzcelt,
nedz apmesties kur, nedz klejot.
Bet – tautas padomē tos neatrast,
33 tie neizceļas sapulcējušos vidū,
tie nesēž tiesneša sēdeklī
un neapsver spriedumā noteikto.
Nedz izglītība atklājas viņos, nedz spriedums,
pie līdzībām velti tos meklēt;
34 bet viņos balstās pasaules radītais
un ar nodarbošanos lūgšana saistās.
Tā nerīkojas tas, kas, ar dvēseli veltījies,
Visuaugstākā bauslībā gremdējas.
