1 And I saw in the right hand of him that sat on the throne a book written within and on the backside, sealed with seven seals. 2 And I saw a strong angel proclaiming with a loud voice, Who is worthy to open the book, and to loose the seals thereof? 3 And no man in heaven, nor in earth, neither under the earth, was able to open the book, neither to look thereon. 4 And I wept much, because no man was found worthy to open and to read the book, neither to look thereon. 5 And one of the elders saith unto me, Weep not: behold, the Lion of the tribe of Juda, the Root of David, hath prevailed to open the book, and to loose the seven seals thereof. 6 And I beheld, and, lo, in the midst of the throne and of the four beasts, and in the midst of the elders, stood a Lamb as it had been slain, having seven horns and seven eyes, which are the seven Spirits of God sent forth into all the earth. 7 And he came and took the book out of the right hand of him that sat upon the throne. 8 And when he had taken the book, the four beasts and four and twenty elders fell down before the Lamb, having every one of them harps, and golden vials full of odours, which are the prayers of saints. 9 And they sung a new song, saying, Thou art worthy to take the book, and to open the seals thereof: for thou wast slain, and hast redeemed us to God by thy blood out of every kindred, and tongue, and people, and nation; 10 And hast made us unto our God kings and priests: and we shall reign on the earth. 11 And I beheld, and I heard the voice of many angels round about the throne and the beasts and the elders: and the number of them was ten thousand times ten thousand, and thousands of thousands; 12 Saying with a loud voice, Worthy is the Lamb that was slain to receive power, and riches, and wisdom, and strength, and honour, and glory, and blessing. 13 And every creature which is in heaven, and on the earth, and under the earth, and such as are in the sea, and all that are in them, heard I saying, Blessing, and honour, and glory, and power, be unto him that sitteth upon the throne, and unto the Lamb for ever and ever. 14 And the four beasts said, Amen. And the four and twenty elders fell down and worshipped him that liveth for ever and ever.
Grāmata un Jērs
1 Labajā rokā tam, kas sēd tronī, es ieraudzīju rakstu rulli, aprakstītu no abām pusēm un aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. 2 Un es redzēju varenu eņģeli skaļā balsī saucam: kas ir cienīgs atvērt rakstu rulli un salauzt tā zīmogus? 3 Neviens nedz debesīs, nedz uz zemes, nedz zem zemes nevarēja atvērt rakstu rulli un tajā ielūkoties; 4 un es gauži raudāju, ka nav neviena cienīga, kas varētu atritināt rakstu rulli un tajā ielūkoties. 5 Tad viens no vecajiem man saka: neraudi, redzi, lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, viņš atvērs rakstu rulli un salauzīs tā septiņus zīmogus. 6 Un es ieraudzīju troņa vidū un četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, itin kā nokautu. Tam ir septiņi ragi un septiņas acis – tie ir septiņi Dieva gari, kas izsūtīti pa visu zemi. 7 Viņš nāca un paņēma rakstu rulli no tā labās rokas, kas sēd tronī. 8 Kad viņš paņēma rakstu rulli, četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecajie nokrita Jēra priekšā, tiem katram rokā bija cītara un zelta trauki ar kvēpināmām smaržzālēm – kas ir svēto lūgšanas. 9 Viņi dziedāja jaunu dziesmu:
tu esi cienīgs ņemt rakstu rulli
un atvērt tā zīmogus, jo tu tiki nokauts
un esi izpircis Dievam ar savām asinīm ļaudis
no katras cilts un valodas un tautas un tautības,
10 un esi viņus darījis mūsu Dievam par valstību un par priesteriem,
un viņi valdīs pār zemi.
11 Es ieraudzīju un dzirdēju daudzu eņģeļu balsis visapkārt tronim un dzīvajām būtnēm, un vecajiem, un to skaits bija tūkstošu tūkstoši un miriādu miriādes, 12 un viņi sauca varenā balsī:
nokautais Jērs ir cienīgs saņemt
varenību, bagātību, gudrību un spēku,
godu un slavu, un cildinājumu.
13 Un es dzirdēju ikvienu radību debesīs un virs zemes un zem zemes un jūrā un visu, kas vien tur ir, sakām:
lai augstu teikts,
lai gods un godība, un vara
tam, kas sēž tronī, un Jēram mūžu mūžos!
14 Un četras dzīvās būtnes teica: āmen! – un vecajie krita pie zemes un pielūdza.
