1 Now Maccabeus and his company, the Lord guiding them, recovered the temple and the city:
2 But the altars which the heathen had built in the open street, and also the chapels, they pulled down.
3 And having cleansed the temple they made another altar, and striking stones they took fire out of them, and offered a sacrifice after two years, and set forth incense, and lights, and shewbread.
4 When that was done, they fell flat down, and besought the Lord that they might come no more into such troubles; but if they sinned any more against him, that he himself would chasten them with mercy, and that they might not be delivered unto the blasphemous and barbarous nations.
5 Now upon the same day that the strangers profaned the temple, on the very same day it was cleansed again, even the five and twentieth day of the same month, which is Casleu.
6 And they kept the eight days with gladness, as in the feast of the tabernacles, remembering that not long afore they had held the feast of the tabernacles, when as they wandered in the mountains and dens like beasts.
7 Therefore they bare branches, and fair boughs, and palms also, and sang psalms unto him that had given them good success in cleansing his place.
8 They ordained also by a common statute and decree, That every year those days should be kept of the whole nation of the Jews.
9 And this was the end of Antiochus, called Epiphanes.
10 Now will we declare the acts of Antiochus Eupator, who was the son of this wicked man, gathering briefly the calamities of the wars.
11 So when he was come to the crown, he set one Lysias over the affairs of his realm, and appointed him his chief governor of Celosyria and Phenice.
12 For Ptolemeus, that was called Macron, choosing rather to do justice unto the Jews for the wrong that had been done unto them, endeavoured to continue peace with them.
13 Whereupon being accused of the king’s friends before Eupator, and called traitor at every word because he had left Cyprus, that Philometor had committed unto him, and departed to Antiochus Epiphanes, and seeing that he was in no honourable place, he was so discouraged, that he poisoned himself and died.
14 But when Gorgias was governor of the holds, he hired soldiers, and nourished war continually with the Jews:
15 And therewithall the Idumeans, having gotten into their hands the most commodious holds, kept the Jews occupied, and receiving those that were banished from Jerusalem, they went about to nourish war.
16 Then they that were with Maccabeus made supplication, and besought God that he would be their helper; and so they ran with violence upon the strong holds of the Idumeans,
17 And assaulting them strongly, they won the holds, and kept off all that fought upon the wall, and slew all that fell into their hands, and killed no fewer than twenty thousand.
18 And because certain, who were no less than nine thousand, were fled together into two very strong castles, having all manner of things convenient to sustain the siege,
19 Maccabeus left Simon and Joseph, and Zaccheus also, and them that were with him, who were enough to besiege them, and departed himself unto those places which more needed his help.
20 Now they that were with Simon, being led with covetousness, were persuaded for money through certain of those that were in the castle, and took seventy thousand drachms, and let some of them escape.
21 But when it was told Maccabeus what was done, he called the governors of the people together, and accused those men, that they had sold their brethren for money, and set their enemies free to fight against them.
22 So he slew those that were found traitors, and immediately took the two castles.
23 And having good success with his weapons in all things he took in hand, he slew in the two holds more than twenty thousand.
24 Now Timotheus, whom the Jews had overcome before, when he had gathered a great multitude of foreign forces, and horses out of Asia not a few, came as though he would take Jewry by force of arms.
25 But when he drew near, they that were with Maccabeus turned themselves to pray unto God, and sprinkled earth upon their heads, and girded their loins with sackcloth,
26 And fell down at the foot of the altar, and besought him to be merciful to them, and to be an enemy to their enemies, and an adversary to their adversaries, as the law declareth.
27 So after the prayer they took their weapons, and went on further from the city: and when they drew near to their enemies, they kept by themselves.
28 Now the sun being newly risen, they joined both together; the one part having together with their virtue their refuge also unto the Lord for a pledge of their success and victory: the other side making their rage leader of their battle.
29 But when the battle waxed strong, there appeared unto the enemies from heaven five comely men upon horses, with bridles of gold, and two of them led the Jews,
30 And took Maccabeus betwixt them, and covered him on every side with their weapons, and kept him safe, but shot arrows and lightnings against the enemies: so that being confounded with blindness, and full of trouble, they were killed.
31 And there were slain of footmen twenty thousand and five hundred, and six hundred horsemen.
32 As for Timotheus himself, he fled into a very strong hold, called Gawra, where Chereas was governor.
33 But they that were with Maccabeus laid siege against the fortress courageously four days.
34 And they that were within, trusting to the strength of the place, blasphemed exceedingly, and uttered wicked words.
35 Nevertheless upon the fifth day early twenty young men of Maccabeus’ company, inflamed with anger because of the blasphemies, assaulted the wall manly, and with a fierce courage killed all that they met withal.
36 Others likewise ascending after them, whiles they were busied with them that were within, burnt the towers, and kindling fires burnt the blasphemers alive; and others broke open the gates, and, having received in the rest of the army, took the city,
37 And killed Timotheus, that was hid in a certain pit, and Chereas his brother, with Apollophanes.
38 When this was done, they praised the Lord with psalms and thanksgiving, who had done so great things for Israel, and given them the victory.
Tempļa šķīstīšana
1 Makabejs kopā ar savējiem, Kunga vadīti, atkal atguva gan templi, gan pilsētu. 2 Altārus un svētvietas, ko sveštautieši bija sacēluši pilsētas laukumā, viņi nojauca 3 un pēc tempļa šķīstīšanas uzcēla tur jaunu altāri. Sakarsējuši akmeņus, no tiem viņi ņēma uguni un pienesa upuri pēc divu gadu pārtraukuma. Viņi izgatavoja kvēpināmos traukus un gaismekļus un uzlika upurmaizes ziedojumu. 4 To izdarījuši, viņi krita pie zemes un lūdza Kungu, lai nekad vairs viņiem tāds ļaunums nenotiktu. Ja viņi kādreiz arī sagrēkotos, lai Kungs viņus pamāca ar laipnību, bet lai nedod rokās zaimotājiem un mežonīgiem cittautiešiem. 5 Tajā pašā dienā, kad sveštautieši bija templi apgānījuši, tas tika arī šķīstīts – viena un tā paša mēneša, tas ir, kislēva mēneša divdesmit piektajā dienā. 6 Viņi līksmoja astoņas dienas tā, kā viņi svin Būdiņu svētkus, un pieminēja, kā vēl pirms neilga laika bija svinējuši šos svētkos kalnos un alās, kur tie kā zvēri bija mitinājušies. 7 Viņu rokās bija zižļi un ziedoši zari, tie nesa arī palmas zarus un dziedāja slavas dziesmas viņam, kas bija pašķīris ceļu, lai tie varētu viņa svēto vietu šķīstīt. 8 Kopīgi izlemjot, viņi noteica ar likumu visai jūdu tautai katru gadu svinēt šīs dienas kā svētkus. 9 Tādu galu piedzīvoja Antiohs, kura pievārds bija Epifans.
Antiohs Eipators un Ptolemajs Makrons
10 Tagad mēs pastāstīsim par to, kas notika Antioha Eipatora, tā nešķīsteņa dēla, laikā, galvenokārt pievēršoties karu radītajam postam. 11 Kad Antiohs Eipators pārņēma ķēniņa varu, viņš nozīmēja par valsts lietu pārvaldnieku kādu Līsiju, kas bija Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, 12 jo Ptolemajs, ar pievārdu Makrons, uzskatīdams par labāku pret jūdiem izturēties taisnīgi, tādēļ ka daudz netaisnības pret viņiem jau bija nodarīts, centās ar viņiem izlīgt miera ceļā. 13 Par to viņam tuvi cilvēki nosūdzēja viņu Eipatoram. Visur viņš dzirdēja par sevi: nodevējs, jo viņš bija pametis Kipru, ko viņam bija uzticējis Filomētors, un pārgājis pie Antioha Epifana. Zaudējis varu, kāda tam pēc dižciltības pienācās, viņš iedzēra indi un tā beidza savu dzīvi.
Idūmejiešu uzbrukums
14 Bet Gorgijs, kas kļuva par tā apgabala militāro karavadoni, pastāvīgi uzturēja algotņu karaspēku un izmantoja katru izdevību, lai karotu ar jūdiem. 15 Kopā ar viņu arī idūmejieši, kuriem bija ļoti izdevīgi nocietinājumi, turēja jūdus pastāvīgā trauksmē un, pieņemot pie sevis pārbēdzējus no Jeruzālemes, centās izraisīt karu. 16 Bet tie, kas bija kopā ar Makabeju, piesaukuši Dievu, lūdza būt viņiem par sabiedroto un metās pret idūmejiešu nocietinājumiem. 17 Spēcīgā uzbrukumā viņi tos ieņēma, visus, kas cīnījās uz mūriem, atsita un nokāva katru, kas gadījās ceļā. Pavisam viņi nogalināja ne mazāk kā divdesmit tūkstošus. 18 Bet ne mazāk kā deviņi tūkstoši aizbēga uz diviem ļoti stipri nocietinātiem torņiem, kas bija labi nodrošināti pret aplenkumu. 19 Makabejs aplenkšanu uzticēja Simonam, Jāzepam un Zakhajam kopā ar krietnu skaitu vīru, bet pats devās uz vietām, kur viņa klātbūtne bija nepieciešamāka. 20 Vīri, kas bija ar Simonu, būdami naudaskāri, ļāvās uzpirkties un, saņēmuši septiņdesmit tūkstošus drahmu no tiem, kas bija ieslodzīti torņos, atļāva dažiem nemanāmi aizbēgt. 21 Kad Makabejs to uzzināja, viņš ataicināja šos tautas vadoņus un apsūdzēja par to, ka tie par naudu pārdevuši savus brāļus un atbrīvojuši viņu ienaidniekus. 22 Tā kā viņi bija kļuvuši par nodevējiem, viņš tos nogalināja un tūlīt pēc tam ieņēma abus torņus. 23 Ar ieročiem rokās viņš visur atbrīvoja sev ceļu un šajos divos nocietinājumos nogalināja vairāk nekā divdesmit tūkstošus.
Uzvara pār Timoteju
24 Timotejs, ko jūdi agrāk bija uzvarējuši, sapulcējis milzīgu algotņu karaspēku un savācis Āzijā daudzus jātniekus, ieradās Jūdejā, lai to ar karaspēku ieņemtu. 25 Kad viņš tuvojās, Makabeja vīri vērsās ar lūgšanām pie Dieva; apkaisījuši galvu ar zemi un apjozuši gurnus ar maisiem, 26 viņi nokrita altāra priekšā zemē un lūdza, lai Dievs ir žēlīgs viņiem un lai ir naidīgs viņu ienaidniekiem un pretinieks viņu pretiniekiem. 27 Pēc lūgšanas viņi paņēma ieročus un aizgāja labu gabalu prom no pilsētas. Sastapušies ar ienaidniekiem, viņi apstājās. 28 Līdz ar saules lēktu abas puses metās cīņā; vieniem par veiksmes un drosmīgas uzvaras ķīlu bija patvērums pie Kunga, otriem par cīņas vadoni kalpoja dusmas. 29 Kad sparīgā kauja jau bija sākusies, pretiniekiem no debesīm parādījās pieci spoži jātnieki, kuru zirgiem bija zelta pavadas; viņi nostājās jūdu priekšgalā 30 un, no visām pusēm apstājušies apkārt Makabejam un pieseguši to ar saviem ieročiem, pasargāja no ievainojumiem, bet pret ienaidniekiem raidīja bultas un zibeņus. Spožums pretiniekus apžilbināja, tā ka sajukumā un lielās izbailēs tie cits citu nogalināja. 31 Nogalināti tika divdesmit tūkstoši pieci simti, bet jātnieku – seši simti. 32 Pats Timotejs aizbēga uz cietoksni, ko sauc Gezera. Tas bija ļoti stiprs nocietinājums, un tā priekšgalā bija Hairejs. 33 Makabeja vīri ar prieku uzņēmās cietokšņa aplenkšanu un darīja to četras dienas. 34 Tie, kas atradās iekšā, paļaudamies uz nocietinātās vietas drošību, bez mēra zaimoja un teica bezdievīgus vārdus. 35 Kad pienāca piektā diena, pieci Makabeja vīri, iesvilušies dusmās par šādu zaimošanu, drosmīgi devās uzbrukumā nocietinājuma mūrim un zvērīgās dusmās nokāva katru, kas gadījās. 36 Tāpat arī pārējie, izmantojot vispārēju sajukumu, uzkāpa uz mūriem un nokļuva pie tiem, kas bija iekšā. Aizdedzinājuši torņus, viņi sakūra ugunskurus un zaimotājus dzīvus sadedzināja. 37 Viņi nogalināja arī Timoteju, kas bija paslēpies kādā bedrē, un viņa brāli Haireju un Apollofanu. 38 To paveikuši, viņi ar slavas dziesmām un pateicības vārdiem slavēja Kungu, kas tik ļoti bija palīdzējis Israēlam un devis viņiem uzvaru.
