1 In the hundred and one and fiftieth year Demetrius the son of Seleucus departed from Rome, and came up with a few men unto a city of the sea coast, and reigned there.
2 And as he entered into the palace of his ancestors, so it was, that his forces had taken Antiochus and Lysias, to bring them unto him.
3 Wherefore, when he knew it, he said, Let me not see their faces.
4 So his host slew them. Now when Demetrius was set upon the throne of his kingdom,
5 There came unto him all the wicked and ungodly men of Israel, having Alcimus, who was desirous to be high priest, for their captain:
6 And they accused the people to the king, saying, Judas and his brethren have slain all thy friends, and driven us out of our own land.
7 Now therefore send some man whom thou trustest, and let him go and see what havock he hath made among us, and in the king’s land, and let him punish them with all them that aid them.
8 Then the king chose Bacchides, a friend of the king, who ruled beyond the flood, and was a great man in the kingdom, and faithful to the king,
9 And him he sent with that wicked Alcimus, whom he made high priest, and commanded that he should take vengeance of the children of Israel.
10 So they departed, and came with a great power into the land of Judea, where they sent messengers to Judas and his brethren with peaceable words deceitfully.
11 But they gave no heed to their words; for they saw that they were come with a great power.
12 Then did there assemble unto Alcimus and Bacchides a company of scribes, to require justice.
13 Now the Assideans were the first among the children of Israel that sought peace of them:
14 For said they, One that is a priest of the seed of Aaron is come with this army, and he will do us no wrong.
15 So he spake unto them, peaceably, and sware unto them, saying, we will procure the harm neither of you nor your friends.
16 Whereupon they believed him: howbeit he took of them threescore men, and slew them in one day, according to the words which he wrote,
17 The flesh of thy saints have they cast out, and their blood have they shed round about Jerusalem, and there was none to bury them.
18 Wherefore the fear and dread of them fell upon all the people, who said, There is neither truth nor righteousness in them; for they have broken the covenant and oath that they made.
19 After this, removed Bacchides from Jerusalem, and pitched his tents in Bezeth, where he sent and took many of the men that had forsaken him, and certain of the people also, and when he had slain them, he cast them into the great pit.
20 Then committed he the country to Alcimus, and left with him a power to aid him: so Bacchides went to the king.
21 But Alcimus contended for the high priesthood.
22 And unto him resorted all such as troubled the people, who, after they had gotten the land of Juda into their power, did much hurt in Israel.
23 Now when Judas saw all the mischief that Alcimus and his company had done among the Israelites, even above the heathen,
24 He went out into all the coasts of Judea round about, and took vengeance of them that had revolted from him, so that they durst no more go forth into the country.
25 On the other side, when Alcimus saw that Judas and his company had gotten the upper hand, and knew that he was not able to abide their force, he went again to the king, and said all the worst of them that he could.
26 Then the king sent Nicanor, one of his honourable princes, a man that bare deadly hate unto Israel, with commandment to destroy the people.
27 So Nicanor came to Jerusalem with a great force; and sent unto Judas and his brethren deceitfully with friendly words, saying,
28 Let there be no battle between me and you; I will come with a few men, that I may see you in peace.
29 He came therefore to Judas, and they saluted one another peaceably. Howbeit the enemies were prepared to take away Judas by violence.
30 Which thing after it was known to Judas, to wit, that he came unto him with deceit, he was sore afraid of him, and would see his face no more.
31 Nicanor also, when he saw that his counsel was discovered, went out to fight against Judas beside Capharsalama:
32 Where there were slain of Nicanor’s side about five thousand men, and the rest fled into the city of David.
33 After this went Nicanor up to mount Sion, and there came out of the sanctuary certain of the priests and certain of the elders of the people, to salute him peaceably, and to shew him the burnt sacrifice that was offered for the king.
34 But he mocked them, and laughed at them, and abused them shamefully, and spake proudly,
35 And sware in his wrath, saying, Unless Judas and his host be now delivered into my hands, if ever I come again in safety, I will burn up this house: and with that he went out in a great rage.
36 Then the priests entered in, and stood before the altar and the temple, weeping, and saying,
37 Thou, O Lord, didst choose this house to be called by thy name, and to be a house of prayer and petition for thy people:
38 Be avenged of this man and his host, and let them fall by the sword: remember their blasphemies, and suffer them not to continue any longer.
39 So Nicanor went out of Jerusalem, and pitched his tents in Bethhoron, where an host out of Syria met him.
40 But Judas pitched in Adasa with three thousand men, and there he prayed, saying,
41 O Lord, when they that were sent from the king of the Assyrians blasphemed, thine angel went out, and smote an hundred fourscore and five thousand of them.
42 Even so destroy thou this host before us this day, that the rest may know that he hath spoken blasphemously against thy sanctuary, and judge thou him according to his wickedness.
43 So the thirteenth day of the month Adar the hosts joined battle: but Nicanor’s host was discomfited, and he himself was first slain in the battle.
44 Now when Nicanor’s host saw that he was slain, they cast away their weapons, and fled.
45 Then they pursued after them a day’s journey, from Adasa unto Gazera, sounding an alarm after them with their trumpets.
46 Whereupon they came forth out of all the towns of Judea round about, and closed them in; so that they, turning back upon them that pursued them, were all slain with the sword, and not one of them was left.
47 Afterwards they took the spoils, and the prey, and smote off Nicanors head, and his right hand, which he stretched out so proudly, and brought them away, and hanged them up toward Jerusalem.
48 For this cause the people rejoiced greatly, and they kept that day a day of great gladness.
49 Moreover they ordained to keep yearly this day, being the thirteenth of Adar.
50 Thus the land of Juda was in rest a little while.
Dēmētrijs I kļūst par ķēniņu
1 Simt piecdesmit pirmajā gadā Dēmētrijs, Seleika dēls, devās prom no Romas un ar nedaudziem vīriem nonāca kādā piejūras pilsētā un sāka tur valdīt. 2 Un notika, kad tas nāca savu tēvu ķēniņa namā, karaspēks apcietināja Antiohu un Lisiju, lai tos atvestu pie viņa. 3 Kad šī lieta tapa viņam zināma, viņš sacīja: “Pat nerādiet man viņus!” 4 Tad karavīri tos nokāva, un Dēmētrijs sēdās savas valsts ķēniņa tronī.
Alkims – augstais priesteris
5 Pēc tam pie ķēniņa ieradās visi Israēla bauslības nicinātāji un bezdievji; tos vadīja Alkims, kas vēlējās kļūt par augsto priesteri. 6 Tie apsūdzēja tautu ķēniņa priekšā, sacīdami: “Jūda un viņa brāļi ir nogalinājuši visus tavus draugus un arī mūs ir padzinis no mūsu zemes, 7 tādēļ tagad sūti kādu uzticamu vīru, lai viņš dotos turp un redzētu visu to postu, ko viņš nodarījis mums un visam ķēniņa apgabalam, un lai sodītu viņu un visus tos, kas viņam palīdzējuši.” 8 Tad ķēniņš izvēlējās Bakhidu, kādu ķēniņa draugu, kas valdīja viņpus upei , tas bija varens un uzticams ķēniņam, 9 un sūtīja to kopā ar Alkimu, ko viņš bija iecēlis par augsto priesteri, un lika tam atriebties Israēla dēliem. 10 Bakhids cēlās un devās ar lielu karaspēku uz Jūdejas zemi, viņš arī nosūtīja vēstnešus pie Jūdas un tā brāļiem ar viltus miera piedāvājumu. 11 Taču tie nepieņēma viņa vēstījumu, jo redzēja, ka viņš ieradies ar lielu karaspēku. 12 Tad sapulcējās pie Alkima un Bakhida rakstu mācītāju padome, lai izzinātu patiesību, 13 tie bija hasīdi, kas pirmie no Israēla dēliem meklēja ar tiem mieru, 14 un tie sacīja: “Kopā ar karaspēku ir ieradies vīrs no Ārona dzimtas, viņš nedarīs mums nekā ļauna.” 15 Arī Alkims runāja ar tiem miermīlīgi un zvērēja: “Mēs nevēlamies darīt ļaunu ne jums, ne jūsu draugiem.” 16 Tā tie uzticējās viņam, bet viņš sagūstīja no tiem sešdesmit vīru un tos kādā dienā nokāva, itin kā rakstīts: 17 tie izmētājuši tavu svēto miesas un izlējuši viņu asinis visapkārt Jeruzālemei, un nav neviena, kas tos apglabā. 18 Tad uznāca visai tautai bailes un drebēšana no atnācējiem, un viņi sacīja: “Nav pie tiem tiesas un taisnības, tie ir pārkāpuši vienošanos un lauzuši zvērestu, ko tie zvērējuši.” 19 Bet Bakhids devās prom no Jeruzālemes un izvietojās Bētzatā. Viņš nosūtīja kareivjus, un tie sagūstīja daudz vīru, kas no viņiem bēga, kā arī dažus no tautas; tie nokāva viņus un iemeta dziļā akā. 20 Tad, uzticējis zemi Alkimam un atstājis pie viņa karaspēku, lai tas viņam palīdzētu, Bakhids devās pie ķēniņa. 21 Bet Alkims cīnījās par augstā priestera amatu. 22 Pie viņa ieradās visi, kas musināja tautu, un tad tie savaldīja Jūdejas zemi un nodarīja lielu postu Israēlā. 23 Kad Jūda redzēja, ka viss ļaunums, ko darījis Alkims un israēlieši, kas bija ar viņu, ir lielāks nekā cittautiešu nodarījums, 24 viņš apstaigāja visus apkārtējos Jūdejas apgabalus un atriebās tiem vīriem, kas no viņa bija aizbēguši; tā viņš panāca, ka viņi vairs nepostīja šajā apgabalā. 25 Alkims redzēja, ka Jūda ar saviem sekotājiem pieaug spēkā, un saprata, ka viņš nevarēs tiem stāvēt pretī, tādēļ viņš atgriezās pie ķēniņa un tos nekrietni apsūdzēja.
Nikanora sakāve
26 Un ķēniņš sūtīja Nikanoru, vienu no saviem slavenajiem karavadoņiem, kas bija liels Israēla nīdējs un pretinieks, lai tas izdeldētu šo tautu. 27 Nikanors atnāca uz Jeruzālemi ar lielu karaspēku un nosūtīja pie Jūdas un viņa brāļiem vēstnešus ar viltus miera piedāvājumu: 28 “Lai mums nebūtu ar jums jākaro, es nākšu pie jums ar nedaudz vīriem, lai mēs mierā tiktos ar jums vaigu vaigā.” 29 Tad viņš ieradās pie Jūdas, un tie mierā sveicināja viens otru, bet Nikanora karotāji bija sagatavojušies satvert Jūdu. 30 Taču Jūdam kļuva zināms viņu nodoms, ka viņi nākuši ar viltu, tādēļ Jūda sabijās un negribēja vairs redzēt viņa vaigu. 31 Kad Nikanors saprata, ka viņa nolūks ir tapis zināms, viņš izgāja Jūdam pretī kaujai netālu no Kafarsalamas. 32 Tur krita daudzi, kas bija ar Nikanoru, kādi pieci tūkstoši vīru, un viņš bēga uz Dāvida pilsētu.
33 Un pēc šiem notikumiem Nikanors devās augšā uz Ciānas kalnu. Viņam pretī no svētnīcas iznāca daži priesteri un tautas vecajie, lai viņu miermīlīgi sveiktu un parādītu viņam dedzināmo upuri, kas tiek upurēts par ķēniņu. 34 Bet viņš tos izsmēja, nolamāja, ņirgājās par tiem un runāja ar viņiem augstprātīgi. 35 Viņš arī dusmās zvērēja: “Ja Jūda un viņa karaspēks tagad netiks nodots manās rokās un es pats atgriezīšos atpakaļ sveikā, es nodedzināšu šo templi.” Un viņš aizgāja lielās dusmās. 36 Tad priesteri iegāja templī, nostājās altāra un svētvietas priekšā un sacīja: 37 “Tu izvēlējies šo namu, lai tas tiktu nosaukts tavā vārdā, lai tas būtu lūgšanu un aizlūgšanu nams tavai tautai, 38 atmaksā šim vīram un viņa karapulkam, lai tie krīt no zobena, piemini viņu zaimus un nedod viņiem kur palikt.” 39 Nikanors izgāja no Jeruzālemes un izvietojās Bēt-Horonā; tur viņš apvienojās ar Sīrijas karaspēku. 40 Arī Jūda ar saviem trīs tūkstošiem vīru izvietojās Adasā; un Jūda lūdza Dievu: 41 “Kad tie, kas bija ar ķēniņu , zaimoja, tad izgāja tavs eņģelis un nokāva simt astoņdesmit piecus tūkstošus, 42 tāpat arī šodien satriec šo karaspēku mūsu priekšā, lai pārējie atzīst, ka Nikanors ļaunu runājis pret taviem svētumiem un ka viņš saņem atbilstošu tiesu par savām ļaundarībām.” 43 Karapulki sāka kauju adāra mēneša trīspadsmitajā dienā, un Nikanora karaspēks tika sakauts, un viņš pats krita pirmais šajā kaujā. 44 Kad Nikanora karaspēks redzēja, ka viņš ir kritis, tie pameta ieročus un aizbēga. 45 Israēlieši vajāja tos veselu dienu, visu ceļu no Adasas līdz pat Gezeras pievārtei, un pūta taures viņiem nopakaļ. 46 Tad iznāca ļaudis no visiem apkārtējiem Jūdejas ciemiem un tos aplenca, viņi spieda tos atpakaļ pret tiem, kas dzinās tiem pakaļ, un tā tie visi krita no zobena, un neviens nepalika dzīvs. 47 Bet israēlieši saņēma laupījumu un viņu krājumus, tie nocirta Nikanoram galvu un viņa labo roku, ko viņš tik augstprātīgi bija pacēlis, un aiznesa un izkāra apskatīšanai pie Jeruzālemes. 48 Tad tauta vareni līksmojās un svinēja šo dienu kā lielas līksmības dienu, 49 viņi nolēma svinēt šo dienu katru gadu adāra mēneša trīspadsmitajā dienā. 50 Tā nedaudz dienu Jūdejas zemei bija miers.
