1 In the hundred and sixtieth year Alexander, the son of Antiochus surnamed Epiphanes, went up and took Ptolemais: for the people had received him, by means whereof he reigned there,
2 Now when king Demetrius heard thereof, he gathered together an exceeding great host, and went forth against him to fight.
3 Moreover Demetrius sent letters unto Jonathan with loving words, so as he magnified him.
4 For said he, Let us first make peace with him, before he join with Alexander against us:
5 Else he will remember all the evils that we have done against him, and against his brethren and his people.
6 Wherefore he gave him authority to gather together an host, and to provide weapons, that he might aid him in battle: he commanded also that the hostages that were in the tower should be delivered him.
7 Then came Jonathan to Jerusalem, and read the letters in the audience of all the people, and of them that were in the tower:
8 Who were sore afraid, when they heard that the king had given him authority to gather together an host.
9 Whereupon they of the tower delivered their hostages unto Jonathan, and he delivered them unto their parents.
10 This done, Jonathan settled himself in Jerusalem, and began to build and repair the city.
11 And he commanded the workmen to build the walls and the mount Sion and about with square stones for fortification; and they did so.
12 Then the strangers, that were in the fortresses which Bacchides had built, fled away;
13 Insomuch as every man left his place, and went into his own country.
14 Only at Bethsura certain of those that had forsaken the law and the commandments remained still: for it was their place of refuge.
15 Now when king Alexander had heard what promises Demetrius had sent unto Jonathan: when also it was told him of the battles and noble acts which he and his brethren had done, and of the pains that they had endured,
16 He said, Shall we find such another man? now therefore we will make him our friend and confederate.
17 Upon this he wrote a letter, and sent it unto him, according to these words, saying,
18 King Alexander to his brother Jonathan sendeth greeting:
19 We have heard of thee, that thou art a man of great power, and meet to be our friend.
20 Wherefore now this day we ordain thee to be the high priest of thy nation, and to be called the king’s friend; (and therewithal he sent him a purple robe and a crown of gold:) and require thee to take our part, and keep friendship with us.
21 So in the seventh month of the hundred and sixtieth year, at the feast of the tabernacles, Jonathan put on the holy robe, and gathered together forces, and provided much armour.
22 Whereof when Demetrius heard, he was very sorry, and said,
23 What have we done, that Alexander hath prevented us in making amity with the Jews to strengthen himself?
24 I also will write unto them words of encouragement, and promise them dignities and gifts, that I may have their aid.
25 He sent unto them therefore to this effect: King Demetrius unto the people of the Jews sendeth greeting:
26 Whereas ye have kept covenants with us, and continued in our friendship, not joining yourselves with our enemies, we have heard hereof, and are glad.
27 Wherefore now continue ye still to be faithful unto us, and we will well recompense you for the things ye do in our behalf,
28 And will grant you many immunities, and give you rewards.
29 And now do I free you, and for your sake I release all the Jews, from tributes, and from the customs of salt, and from crown taxes,
30 And from that which appertaineth unto me to receive for the third part or the seed, and the half of the fruit of the trees, I release it from this day forth, so that they shall not be taken of the land of Judea, nor of the three governments which are added thereunto out of the country of Samaria and Galilee, from this day forth for evermore.
31 Let Jerusalem also be holy and free, with the borders thereof, both from tenths and tributes.
32 And as for the tower which is at Jerusalem, I yield up authority over it, and give the high priest, that he may set in it such men as he shall choose to keep it.
33 Moreover I freely set at liberty every one of the Jews, that were carried captives out of the land of Judea into any part of my kingdom, and I will that all my officers remit the tributes even of their cattle.
34 Furthermore I will that all the feasts, and sabbaths, and new moons, and solemn days, and the three days before the feast, and the three days after the feast shall be all of immunity and freedom for all the Jews in my realm.
35 Also no man shall have authority to meddle with or to molest any of them in any matter.
36 I will further, that there be enrolled among the king’s forces about thirty thousand men of the Jews, unto whom pay shall be given, as belongeth to all king’s forces.
37 And of them some shall be placed in the king’s strong holds, of whom also some shall be set over the affairs of the kingdom, which are of trust: and I will that their overseers and governors be of themselves, and that they live after their own laws, even as the king hath commanded in the land of Judea.
38 And concerning the three governments that are added to Judea from the country of Samaria, let them be joined with Judea, that they may be reckoned to be under one, nor bound to obey other authority than the high priest’s.
39 As for Ptolemais, and the land pertaining thereto, I give it as a free gift to the sanctuary at Jerusalem for the necessary expences of the sanctuary.
40 Moreover I give every year fifteen thousand shekels of silver out of the king’s accounts from the places appertaining.
41 And all the overplus, which the officers payed not in as in former time, from henceforth shall be given toward the works of the temple.
42 And beside this, the five thousand shekels of silver, which they took from the uses of the temple out of the accounts year by year, even those things shall be released, because they appertain to the priests that minister.
43 And whosoever they be that flee unto the temple at Jerusalem, or be within the liberties hereof, being indebted unto the king, or for any other matter, let them be at liberty, and all that they have in my realm.
44 For the building also and repairing of the works of the sanctuary expences shall be given of the king’s accounts.
45 Yea, and for the building of the walls of Jerusalem, and the fortifying thereof round about, expences shall be given out of the king’s accounts, as also for the building of the walls in Judea.
46 Now when Jonathan and the people heard these words, they gave no credit unto them, nor received them, because they remembered the great evil that he had done in Israel; for he had afflicted them very sore.
47 But with Alexander they were well pleased, because he was the first that entreated of true peace with them, and they were confederate with him always.
48 Then gathered king Alexander great forces, and camped over against Demetrius.
49 And after the two kings had joined battle, Demetrius’ host fled: but Alexander followed after him, and prevailed against them.
50 And he continued the battle very sore until the sun went down: and that day was Demetrius slain.
51 Afterward Alexander sent ambassadors to Ptolemee king of Egypt with a message to this effect:
52 Forasmuch as I am come again to my realm, and am set in the throne of my progenitors, and have gotten the dominion, and overthrown Demetrius, and recovered our country;
53 For after I had joined battle with him, both he and his host was discomfited by us, so that we sit in the throne of his kingdom:
54 Now therefore let us make a league of amity together, and give me now thy daughter to wife: and I will be thy son in law, and will give both thee and her as according to thy dignity.
55 Then Ptolemee the king gave answer, saying, Happy be the day wherein thou didst return into the land of thy fathers, and satest in the throne of their kingdom.
56 And now will I do to thee, as thou hast written: meet me therefore at Ptolemais, that we may see one another; for I will marry my daughter to thee according to thy desire.
57 So Ptolemee went out of Egypt with his daughter Cleopatra, and they came unto Ptolemais in the hundred threescore and second year:
58 Where king Alexander meeting him, he gave unto him his daughter Cleopatra, and celebrated her marriage at Ptolemais with great glory, as the manner of kings is.
59 Now king Alexander had written unto Jonathan, that he should come and meet him.
60 Who thereupon went honourably to Ptolemais, where he met the two kings, and gave them and their friends silver and gold, and many presents, and found favour in their sight.
61 At that time certain pestilent fellows of Israel, men of a wicked life, assembled themselves against him, to accuse him: but the king would not hear them.
62 Yea more than that, the king commanded to take off his garments, and clothe him in purple: and they did so.
63 And he made him sit by himself, and said unto his princes, Go with him into the midst of the city, and make proclamation, that no man complain against him of any matter, and that no man trouble him for any manner of cause.
64 Now when his accusers saw that he was honored according to the proclamation, and clothed in purple, they fled all away.
65 So the king honoured him, and wrote him among his chief friends, and made him a duke, and partaker of his dominion.
66 Afterward Jonathan returned to Jerusalem with peace and gladness.
67 Furthermore in the hundred threescore and fifth year came Demetrius son of Demetrius out of Crete into the land of his fathers:
68 Whereof when king Alexander heard tell, he was right sorry, and returned into Antioch.
69 Then Demetrius made Apollonius the governor of Celosyria his general, who gathered together a great host, and camped in Jamnia, and sent unto Jonathan the high priest, saying,
70 Thou alone liftest up thyself against us, and I am laughed to scorn for thy sake, and reproached: and why dost thou vaunt thy power against us in the mountains?
71 Now therefore, if thou trustest in thine own strength, come down to us into the plain field, and there let us try the matter together: for with me is the power of the cities.
72 Ask and learn who I am, and the rest that take our part, and they shall tell thee that thy foot is not able to stand before our face; for thy fathers have been twice put to flight in their own land.
73 Wherefore now thou shalt not be able to abide the horsemen and so great a power in the plain, where is neither stone nor flint, nor place to flee unto.
74 So when Jonathan heard these words of Apollonius, he was moved in his mind, and choosing ten thousand men he went out of Jerusalem, where Simon his brother met him for to help him.
75 And he pitched his tents against Joppa: but; they of Joppa shut him out of the city, because Apollonius had a garrison there.
76 Then Jonathan laid siege unto it: whereupon they of the city let him in for fear: and so Jonathan won Joppa.
77 Whereof when Apollonius heard, he took three thousand horsemen, with a great host of footmen, and went to Azotus as one that journeyed, and therewithal drew him forth into the plain. because he had a great number of horsemen, in whom he put his trust.
78 Then Jonathan followed after him to Azotus, where the armies joined battle.
79 Now Apollonius had left a thousand horsemen in ambush.
80 And Jonathan knew that there was an ambushment behind him; for they had compassed in his host, and cast darts at the people, from morning till evening.
81 But the people stood still, as Jonathan had commanded them: and so the enemies’ horses were tired.
82 Then brought Simon forth his host, and set them against the footmen, (for the horsemen were spent) who were discomfited by him, and fled.
83 The horsemen also, being scattered in the field, fled to Azotus, and went into Bethdagon, their idol’s temple, for safety.
84 But Jonathan set fire on Azotus, and the cities round about it, and took their spoils; and the temple of Dagon, with them that were fled into it, he burned with fire.
85 Thus there were burned and slain with the sword well nigh eight thousand men.
86 And from thence Jonathan removed his host, and camped against Ascalon, where the men of the city came forth, and met him with great pomp.
87 After this returned Jonathan and his host unto Jerusalem, having any spoils.
88 Now when king Alexander heard these things, he honoured Jonathan yet more.
89 And sent him a buckle of gold, as the use is to be given to such as are of the king’s blood: he gave him also Accaron with the borders thereof in possession.
Aleksandrs Epifans ieceļ Jonatānu par augsto priesteri
1 Simt sešdesmitajā gadā Aleksandrs Epifans, Antioha dēls, nāca un ieņēma Ptolemaīdu, tās iedzīvotāji viņu pieņēma, un viņš sāka tur valdīt. 2 Kad ķēniņš Dēmētrijs to dzirdēja, viņš sapulcināja lielu karaspēku un izgāja viņam pretī uz karu. 3 Viņš arī sūtīja vēstules ar miera vārdiem Jonatānam, kurās viņš to augsti slavēja. 4 Viņš sacīja: “Steigsimies noslēgt ar viņu mieru, pirms viņš noslēdz mieru ar Aleksandru pret mums, 5 viņš taču atcerēsies visu ļaunumu, ko mēs esam darījuši viņam, viņa brāļiem un viņa tautai.” 6 Tad ķēniņš deva Jonatānam varu pulcināt karaspēku un to apbruņot, lai tas būtu viņam par sabiedroto, viņš atdeva arī ķīlniekus, kas bija ieslodzīti klints cietoksnī. 7 Un Jonatāns nāca uz Jeruzālemi un izlasīja šīs vēstules vārdus visai tautai un tiem, kas bija klints cietoksnī. 8 Tad tie ļoti izbijās, ka ķēniņš tam bija devis varu pulcināt karaspēku, 9 un atdeva Jonatānam ķīlniekus, bet viņš atdeva tos vecākiem. 10 Jonatāns apmetās uz dzīvi Jeruzālemē un sāka celt un atjaunot pilsētu, 11 viņš arī pavēlēja darbu veicējiem, lai tie ceļ Ciānas kalnam visapkārt sienas no četrstūrainiem akmeņiem, lai tās būtu stiprākas. 12 Tad bēga visi svešzemnieki, kas bija patvērušies nocietinājumos, ko bija uzcēlis Bakhids, 13 tie pameta katrs savu vietu un devās katrs uz savu zemi; 14 tikai Bēt-Cūrā palika kādi, kas bija atmetuši bauslību, jo tiem tur bija kur patverties.
15 Ķēniņam Aleksandram izstāstīja par ķēniņa Dēmētrija solījumiem Jonatānam, viņam pastāstīja arī par kariem, ko viņš bija karojis, par varoņdarbiem, ko viņš ar saviem brāļiem bija veicis, un par tām lielajām grūtībām, ko tie bija panesuši. 16 Tad ķēniņš sacīja: “Tādu vīru kā viņš mēs nekur vairs neatradīsim, darīsim viņu par mūsu draugu un sabiedroto.” 17 Viņš uzrakstīja vēstuli un nosūtīja tam, vēstulē viņš rakstīja:
18 “Ķēniņš Aleksandrs sūta sveicienus savam brālim Jonatānam! 19 Mēs par tevi esam dzirdējuši, ka tu esi vīrs, varens spēkā, un ka esi cienīgs būt par mūsu draugu. 20 Tādēļ mēs tevi šodien ieceļam par tavas tautas augsto priesteri un nosaucam tevi par Ķēniņa Draugu (un viņš nosūtīja tam purpura tērpu un zelta kroni), un tu būsi mūsu pusē un sadraudzībā ar mums.”
21 Tā Jonatāns simt sešdesmitā gada septītajā mēnesī Lieveņu svētkos apvilka augstā priestera tērpu; viņš arī sapulcināja karaspēku un sagādāja daudz ieroču.
Dēmētrija piedāvājums jūdiem; viņa nāve
22 Kad Dēmētrijs to padzirdēja, viņš ļoti noskuma un sacīja: 23 “Ko mēs esam izdarījuši? Aleksandrs ir mūs apsteidzis, noslēgdams draudzību ar jūdiem, lai nostiprinātos. 24 Arī es rakstīšu viņiem iedrošinājuma vārdus, solīšu augstu godu un dāvanas, lai viņi būtu ar mums un mums palīdzētu.” 25 Un viņš aizsūtīja tiem šādu vēstuli:
“Ķēniņš Dēmētrijs sūta sveicienus jūdu tautai! 26 Mēs esam dzirdējuši un priecājamies, ka jūs pildāt ar mums noslēgtos līgumus un uzturat draudzību, un nepieslienaties mūsu ienaidniekiem. 27 Saglabājiet arī tagad mums uzticību, un mēs jums atmaksāsim ar labu to, ko jūs mums labu darāt. 28 Mēs jums dosim arī visādus atvieglojumus un dāvanas, 29 jau tagad es atbrīvoju jūs un visus pārējos jūdus no mesliem, no sāls nodokļa un valsts nodevām; 30 es atceļu arī nodevas par trešo daļu graudaugu un pusi dārza augļu, kas man pienācās, no šīs dienas tās nekad vairs netiks ņemtas no Jūdejas un tai piederošajiem trim apgabaliem Samarijā un Galilejā. 31 Bet Jeruzāleme un tās apkārtne lai ir svēta, un nodevas un desmitā tiesa, ko tā saņem, lai ir brīvas no nodokļiem. 32 Es nododu varu pār Jeruzālemes klints cietoksni augstajam priesterim, ka viņš tajā var izvietot vīrus, kādus pats vēlas, lai tie sargātu to. 33 Tāpat es arī par velti atlaižu brīvībā visus jūdus, kas sagūstīti Jūdejā un visā manā valstī; tāpat tiek atceltas viņu nodevas, arī tās, kas jāmaksā par mājlopiem. 34 Visas svētku dienas, sabati, jaunie mēneši un citas svētku dienas, tāpat arī trīs dienas pirms svētkiem un trīs dienas pēc lai ir brīvdienas un atvaļinājuma dienas visiem jūdiem, kas ir manā ķēniņa valstī, 35 un nevienam nebūs tiesības no tiem kaut ko prasīt, nedz tos traucēt nevienas lietas dēļ. 36 Tāpat arī līdz pat trīsdesmit tūkstošiem vīru varēs pierakstīties ķēniņa karaspēkā, un tie varēs saņemt tādu uzturu, kāds ir visam ķēniņa karaspēkam. 37 Un no viņiem tiks ņemti vīri un izvietoti ķēniņa lielajos cietokšņos, bet daži no tiem tiks iecelti valsts atbildīgajos amatos, un viņu priekšnieki lai tiek iecelti no viņu vidus; un lai viņi dzīvo pēc saviem likumiem, kā ķēniņš to ir pavēlējis Jūdejas zemē. 38 Tāpat arī tie trīs Samarijas apgabali, kas pievienoti Jūdejai, lai arī turpmāk paliek pievienoti Jūdejai, tā lai tie būtu zem viena valdītāja un nevis zem kādas citas varas, bet tikai zem augstā priestera varas. 39 Ptolemaīdu un tai piederošos apgabalus es dāvinu Jeruzālemes svētnīcai, lai varētu segt svētnīcas izdevumus. 40 Es došu arī katru gadu piecpadsmit tūkstošus sudraba šekeļu no tiem ķēniņa ienākumiem, kas nāk no man piederošajām vietām. 41 Arī visus pārējos maksājumus, ko nodevu ievācēji nav izmaksājuši iepriekšējos gados, lai no šī brīža nodod tempļa darbiem. 42 Un vēl tiek atcelts arī tas piectūkstoš šekeļu nodoklis, ko mani nodevu ievācēji ik gadus ieņēma no kalpošanas svētnīcā, tādēļ ka tie pienākas priesteriem, kas tur kalpo. 43 Un visi, kas bēgs uz Jeruzālemes svētnīcu vai Jeruzālemes robežām, tādēļ ka tie būtu ko parādā ķēniņam vai kādas citas lietas dēļ, lai ir brīvi līdz ar visu, kas tiem ķēniņa valstī pieder. 44 Tāpat arī līdzekļi, kas nepieciešami, lai celtu un atjaunotu svētnīcu, tiks piešķirti no ķēniņa krājumiem. 45 Arī līdzekļi, kas nepieciešami, lai uzceltu Jeruzālemes sienas un tās visapkārt nocietinātu, tiks doti no ķēniņa krājumiem; tāpat, lai uzceltu sienas Jūdejā.”
46 Kad Jonatāns un tauta dzirdēja šos vārdus, viņi tiem neticēja un tos nepieņēma, jo atcerējās lielo ļaunumu, ko Dēmētrijs bija darījis Israēlam, to ļoti apspiezdams. 47 Un viņi ar labprātību pieņēma Aleksandra piedāvājumu, jo viņš pirmais bija piedāvājis mieru, un tie karoja kopā ar viņu visas dienas.
48 Tad ķēniņš Aleksandrs sapulcināja lielu karaspēku un izvietojās iepretim Dēmētrijam. 49 Abi ķēniņi sāka kauju, un Dēmētrija karaspēks bēga, bet Aleksandrs to vajāja un uzvarēja tos. 50 Sīva cīņa turpinājās līdz pat saules rietam, un Dēmētrijs tanī dienā krita.
Aleksandra attiecības ar Ēģipti un Jūdeju
51 Tad Aleksandrs sūtīja pie Ēģiptes ķēniņa Ptolemaja vēstnešus, kas tam nodeva šādus viņa vārdus:
52 “Es esmu atgriezies savā valstī, esmu sēdies sava tēva tronī un pārņēmis varu, esmu satriecis Dēmētriju un pārņēmis savā varā mūsu zemes, 53 es esmu karojis ar viņu, un mēs esam satriekuši viņu un viņa karaspēku un esam sēdušies viņa valstības tronī. 54 Slēgsim tagad mēs savā starpā draudzību – dod man savu meitu par sievu, tad es būšu tev par znotu un došu tev dāvanas, kas ir viņas cienīgas.”
55 Ķēniņš Ptolemajs viņam atbildēja: “Laimīga tā diena, kurā tu atgriezies savā tēvu zemē un sēdies savas valstības tronī, 56 un es darīšu tev tagad tā, kā tu man esi rakstījis, bet tu nāc man pretī uz Ptolemaīdu, lai mēs redzētu viens otru un kļūtu radinieki, kā tu to esi sacījis.”
57 Tad Ptolemajs izgāja no Ēģiptes, viņš pats un viņa meita, un simt sešdesmit otrajā gadā nonāca Ptolemaīdā. 58 Tur viņš satikās ar ķēniņu Aleksandru, un viņš deva tam savu meitu Kleopatru par sievu, sarīkodams tai Ptolemaīdā kāzas ar lielu godu, kā tas ķēniņiem pieklājas. 59 Ķēniņš Aleksandrs rakstīja vēstuli arī Jonatānam, lai viņš nāktu ar to satikties. 60 Un Jonatāns devās ar lielu godību uz Ptolemaīdu, satika tur abus ķēniņus un deva viņiem un viņu draugiem sudrabu un zeltu un bagātīgas dāvanas, un Jonatāns guva vēlību viņu priekšā. 61 Tad pret viņu sapulcējās kādi Israēla ļaunprāši, bezdievīgi vīri, lai viņu apsūdzētu, bet ķēniņš nepieņēma šo viņu apsūdzību. 62 Un ķēniņš pavēlēja noģērbt Jonatānam viņa paša drēbes un ietērpt viņu purpurā, un tas tika izdarīts. 63 Ķēniņš viņu nosēdināja sev blakus un sacīja saviem virsniekiem: “Izejiet kopā ar viņu cauri visai pilsētai un izsludiniet, ka neviens nedrīkst viņu ne par ko apsūdzēt, nedz viņu apgrūtināt kādas lietas dēļ.” 64 Un notika, kad viņa apsūdzētāji redzēja viņa godību, dzirdēja šo pasludinājumu un redzēja viņu pašu purpurā tērptu, tie visi aizbēga. 65 Bet ķēniņš viņu pagodināja, ierakstīja viņu pie pirmajiem draugiem un iecēla viņu par karavadoni un apgabala pārvaldnieku. 66 Tad Jonatāns devās atpakaļ uz Jeruzālemi ar mieru un līksmību.
Jonatāna uzvara
67 Bet simt piecdesmit sestajā gadā no Krētas uz savu tēvu zemi atnāca Dēmētrija dēls Dēmētrijs. 68 Kad ķēniņš Aleksandrs to izdzirdēja, viņš ļoti noskuma un devās atpakaļ uz Antiohiju. 69 Tad Dēmētrijs iecēla Apolloniju par valdītāju Lejassīrijā; tas sapulcināja lielu karaspēku un izvietojās pie Jamnijas un sūtīja pie augstā priestera Jonatāna, sacīdams:
70 “Tu viens pats paaugstinies pār mums, bet es tevis dēļ esmu palicis par apsmieklu un apkaunojumu. Kādēļ tu izrādi savu varu kalnainajos apgabalos? 71 Ja tu paļaujies uz savu karaspēku, tad nokāp tagad pie mums līdzenumā un izšķirsim lietas savā starpā, jo kopā ar mani ir karaspēks no pilsētām. 72 Jautā un mācies, kas esmu es un citi, kas man palīdz, un tev sacīs, ka jūs nevarēsiet pastāvēt mūsu priekšā, jo tavi tēvi divas reizes ir bijuši spiesti savā zemē mūsu priekšā bēgt. 73 Arī tagad tu nevarēsi pretoties šādiem jātniekiem un šādam karaspēkam līdzenumā, kur nav nedz akmeņu, nedz oļu, nedz vietas, kurp bēgt.”
74 Kad Jonatāns izdzirda Apollonija vārdus, viņš iesvilās dusmās, izvēlējās desmit tūkstošus vīru un izgāja no Jeruzālemes; palīgā nāca un viņam pievienojās arī viņa brālis Simons. 75 Viņš izvietoja savu karaspēku pie Jafas, bet tie, kas bija pilsētā, ieslēdzās, jo Jafā bija Apollonija norīkotā sardze; tad viņš uzbruka pilsētai. 76 Pilsētnieki nobijušies atvēra pilsētas vārtus, un Jonatāns ieguva Jafu savā varā. 77 Kad Apollonijs to dzirdēja, viņš ņēma līdzi trīs tūkstošus jātnieku un lielu daudzumu kājnieku un devās Azotas virzienā, lai it kā dotos tai cauri, bet īstenībā viņš gāja pa līdzenumu, jo viņam bija daudz jātnieku un viņš uz tiem paļāvās. 78 Jonatāns dzinās viņam pakaļ, un karaspēki sāka kauju. 79 Apollonijs bija viņa aizmugurē atstājis slēpnī tūkstoš jātnieku, 80 bet Jonatāns uzzināja, ka viņam aiz muguras ir slēpnis. Tad Apollonija karaspēks aplenca viņa ļaudis un apmētāja tos ar šķēpiem no agra rīta līdz pat vakaram, 81 taču ļaudis turējās tiem pretī, kā Jonatāns tiem bija pavēlējis, un uzbrucēju jātnieki un zirgi pagura. 82 Tad Simons ar savu karaspēku brāzās tiem virsū un sāka kauju ar šo karaspēka nodaļu. Tā kā pretinieka jātnieku karaspēks bija pārguris, Simons tos sakāva un piespieda bēgt; 83 un jātnieku karaspēks tika līdzenumā izklīdināts. Tie aizbēga uz Azotu un iegāja sava elku dieva Dagona templī, lai paglābtos. 84 Tad Jonatāns nodedzināja Azotu un tās apkārtnes pilsētas, saņemdams kara laupījumu; viņš nodedzināja arī Dagona templi ar visiem, kas tajā bija sabēguši. 85 Bet to, kas krita no zobena vai gāja bojā ugunī, bija līdz pat astoņiem tūkstošiem vīru. 86 Un Jonatāns cēlās no turienes un izvietojās pie Aškelonas. Tad pilsētas iedzīvotāji, izrādīdami lielu pagodinājumu, iznāca no pilsētas viņam pretī. 87 Pēc tam Jonatāns kopā ar saviem vīriem atgriezās Jeruzālemē ar lielu kara laupījumu. 88 Un notika, kad ķēniņš Aleksandrs to dzirdēja, viņš vēl vairāk pagodināja Jonatānu – 89 viņš nosūtīja tam zelta jostu, ko pēc paraduma dāvāja tikai ķēniņa radiniekiem, un uzdāvināja viņam Akaronu un tās apkārtni par dzimtīpašumu.
