1 On that day did the king Ahasuerus give the house of Haman the Jews’ enemy unto Esther the queen. And Mordecai came before the king; for Esther had told what he was unto her. 2 And the king took off his ring, which he had taken from Haman, and gave it unto Mordecai. And Esther set Mordecai over the house of Haman.
3 ¶ And Esther spake yet again before the king, and fell down at his feet, and besought him with tears to put away the mischief of Haman the Agagite, and his device that he had devised against the Jews. 4 Then the king held out the golden sceptre toward Esther. So Esther arose, and stood before the king, 5 And said, If it please the king, and if I have found favour in his sight, and the thing seem right before the king, and I be pleasing in his eyes, let it be written to reverse the letters devised by Haman the son of Hammedatha the Agagite, which he wrote to destroy the Jews which are in all the king’s provinces: 6 For how can I endure to see the evil that shall come unto my people? or how can I endure to see the destruction of my kindred?
7 ¶ Then the king Ahasuerus said unto Esther the queen and to Mordecai the Jew, Behold, I have given Esther the house of Haman, and him they have hanged upon the gallows, because he laid his hand upon the Jews. 8 Write ye also for the Jews, as it liketh you, in the king’s name, and seal it with the king’s ring: for the writing which is written in the king’s name, and sealed with the king’s ring, may no man reverse. 9 Then were the king’s scribes called at that time in the third month, that is , the month Sivan, on the three and twentieth day thereof; and it was written according to all that Mordecai commanded unto the Jews, and to the lieutenants, and the deputies and rulers of the provinces which are from India unto Ethiopia, an hundred twenty and seven provinces, unto every province according to the writing thereof, and unto every people after their language, and to the Jews according to their writing, and according to their language. 10 And he wrote in the king Ahasuerus’ name, and sealed it with the king’s ring, and sent letters by posts on horseback, and riders on mules, camels, and young dromedaries: 11 Wherein the king granted the Jews which were in every city to gather themselves together, and to stand for their life, to destroy, to slay, and to cause to perish, all the power of the people and province that would assault them, both little ones and women, and to take the spoil of them for a prey, 12 Upon one day in all the provinces of king Ahasuerus, namely , upon the thirteenth day of the twelfth month, which is the month Adar. 13 The copy of the writing for a commandment to be given in every province was published unto all people, and that the Jews should be ready against that day to avenge themselves on their enemies. 14 So the posts that rode upon mules and camels went out, being hastened and pressed on by the king’s commandment. And the decree was given at Shushan the palace.
15 ¶ And Mordecai went out from the presence of the king in royal apparel of blue and white, and with a great crown of gold, and with a garment of fine linen and purple: and the city of Shushan rejoiced and was glad. 16 The Jews had light, and gladness, and joy, and honour. 17 And in every province, and in every city, whithersoever the king’s commandment and his decree came, the Jews had joy and gladness, a feast and a good day. And many of the people of the land became Jews; for the fear of the Jews fell upon them.
Ķēniņa rīkojums par jūdiem
1 Todien ķēniņš Ahasvērs atdeva ķēniņienei Esterei jūdu nīdēja Hāmāna namu. Mordohajs nāca pie ķēniņa, jo Estere bija pastāstījusi, kas viņš ir. 2 Ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko bija atņēmis Hāmānam, un deva Mordohajam. Bet Estere uzdeva Mordohajam pārvaldīt Hāmāna namu.
3 Un Estere atkal uzrunāja ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un iežēlināja viņu, lai tikai ietu secen tas ļaunums, ko agāgietis Hāmāns bija iecerējis pret jūdiem. 4 Ķēniņš izstiepa pret Esteri savu zelta zizli, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā. 5 Viņa teica: “Ja ķēniņam tīk un ja esmu guvusi viņa vēlību, un ja šī lieta šķiet ķēniņam pareiza, un ja es viņam tīku, tad lai tiek rakstīts, ka tiek atsauktas tās vēstules, ko sacerējis agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, kurš rakstīja, lai visās ķēniņa pavalstīs tiek izdeldēti jūdi. 6 Kā lai es noraugos ļaunumā, kas nāk pār manu tautu? Un kā lai noskatos, kā aiziet pazušanā mana dzimta?”
7 Un ķēniņš Ahasvērs teica ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: “Redzi, es esmu atdevis Esterei Hāmāna namu, bet viņu pašu pakāra, jo viņš pacēla savu roku pret jūdiem. 8 Rakstiet ķēniņa vārdā par jūdiem, kas jums tīk, un apzīmogojiet to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, tas nevar tikt atsaukts.” 9 Tad trešā, sīvāna, mēneša divdesmit trešajā dienā tika sasaukti ķēniņa rakstveži, un tie pierakstīja visu, ko Mordohajs par jūdiem pavēlēja satrapiem, vietvalžiem un pavalstu augstmaņiem simt divdesmit septiņās pavalstīs no Indijas līdz Kūšai – ikvienai pavalstij tās rakstībā un ikvienai tautai tās valodā, un arī jūdiem viņu rakstībā un valodā. 10 Viņš rakstīja ķēniņa Ahasvēra vārdā, apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un izsūtīja vēstules ar ziņnešiem, kuri jāja tīrasiņu rumakos no ķēniņa staļļiem. 11 Šajās vēstulēs ķēniņš atļāva jūdiem visās pilsētās pulcēties un aizstāvēt savu dzīvību – nīdēt, kaut un izdeldēt ikvienas tautas vai pavalsts karaspēku, kas apdraudētu viņus, viņu bērnus, sievas vai laupītu viņu mantu – 12 vienā dienā visās ķēniņa Ahasvēra provincēs, proti, divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā. 13 Raksta noraksts bija likums ikvienai pavalstij, tas tika izsludināts visām tautām, lai jūdi tajā dienā varētu atriebties saviem ienaidniekiem. 14 Ziņneši kāpa savos tīrasiņu rumakos, izjāja steigšus un traucās, kā ķēniņš bija vēlējis. Šis likums tika izdots galvaspilsētā Sūsās.
15 No ķēniņa Mordohajs devās projām ķēnišķās drānās – purpurzilās un vieglbalta lina, ar lielu zelta vainagu un smalku linu purpura apmetni. Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās. 16 Nu jūdiem bija gaisma un prieks, līksme un gods. 17 Ikvienā pavalstī un ikvienā pilsētā, kur vien pienāca ķēniņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksme, sākās dzīres un labas dienas, un daudzi no zemes ļaudīm kļuva par jūdiem, jo tos pārņēma bailes jūdu priekšā.
