1 Un Viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. 2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. 3 Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: "Nāc te šurp!" 4 Un Viņš uz tiem saka: "Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?" Bet tie cieta klusu. 5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela. 6 Un farizeji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par Viņu, kā Viņu nomaitāt. 7 Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas Viņam gāja līdzi. 8 Un no Jūdejas, un no Jeruzālemes, un no Idumejas, un no viņpus Jordānas, un no Tiras un no Sidonas apkārtnes liels pulks, dzirdējuši, kādas lielas lietas Viņš dara, nāca pie Viņa, 9 un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai tie Viņam apgādātu kādu laivu ļaužu dēļ, ka tie Viņam nespiestos virsū. 10 Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam bija kādas kaites, lauzās Viņam klāt, lai Viņu aizskartu. 11 Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes Viņa priekšā un brēca, sacīdami: "Tu esi Dieva Dēls." 12 Un Viņš tos stipri aprāja, lai tie Viņu nedarītu zināmu. 13 Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie Sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. 14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt, 15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt. 16 Tā Viņš iecēla divpadsmit. Un Viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris; 17 un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli; 18 un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānaānieti, 19 un Jūdu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva. 20 Un Viņš nāk mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā tiem nebija vaļas ne maizi ēst. 21 Un, kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: "Viņš ir bez prāta." 22 Un tie rakstu mācītāji, kas bija nākuši no Jeruzālemes, sacīja: "Viņam ir Belcebuls, un Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību." 23 Un, tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja līdzībās: "Kā var sātans sātanu izdzīt? 24 Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. 25 Un, ja kāds nams pats ar sevi sanāk naidā, tad tāds nams nevar pastāvēt. 26 Ja nu sātans cēlies pret sevi un ar sevi sanīdies, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt. 27 Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs. 28 Patiesi Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. 29 Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību." 30 Jo tie sacīja: "Viņam ir nešķīsts gars." 31 Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. 32 Un ļaudis sēdēja ap Viņu un Viņam sacīja: "Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē." 33 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Kas ir Mana māte un Mani brāļi?" 34 Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: "Redzi - Mana māte un Mani brāļi. 35 Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte."
© Latvian Bible © Latvijas Bībeles biedrība, 1997 and Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965.
