1 Tad Ēlihus turpināja un sacīja: 2 "Vai tev šķiet esam pareizi, ka tu saki: mana taisnība iet pār Dieva taisnību, 3 ka tu spried: ko man būs iegūt? Kāds man labums, ka esmu tīrs no grēka? - 4 Es tev to paskaidrošu ar vārdiem un arī taviem draugiem, kas pie tevis. 5 Uzlūko debesis un raugies augšup mākoņos, kas ir augstu pār tevi! 6 Ja tu grēko, ko tu ar to tieši Viņam nodari? Un, ja tu pavairo savu pārkāpumu skaitu, kādu zaudējumu tad tu ar to sagādā Viņam? 7 Un, ja tu esi taisns, kas Viņam no tā tiek? Jeb vai Viņš saņem sev kaut ko tavas rokas dāvinātu? 8 Tikai cilvēkam, kāds tu esi, var ko nozīmēt tavs ļaunums, un tikai tev, cilvēka bērnam, tavs taisnīgums var būt par svētību. 9 Ļaudis gan vaimanā par neskaitāmiem spaidiem un skaļi sūdzas par lielo cilvēku varmācību, 10 bet nemēdz gan jautāt: kur ir pats Dievs, mans Radītājs, kas pat naktī iedveš slavas dziesmas, 11 kas iemāca mums vairāk nekā zemes zvēriem un kas dara mūs gudrākus par debesu putniem? 12 Tad nu cilvēki brēc par ļauno ļaužu augstprātību, bet Viņš neveltī tam nekādu uzmanību. 13 Tiešām! Tukšām žēlabām Dievs nepiegriež vērību, un Visuvarenais tās pat neuzlūko. 14 Un vēl tu pat izsakies, ka tu Viņu neredzot; tava lieta gan guļot Viņa priekšā, bet tu velti gaidot Viņa izšķīrēju spriedumu. 15 Un nu tieši tagad, kad Viņa dusmas nesoda un Viņš neveltī daudz uzmanības pārgalvīgiem vārdiem, 16 Ījabs plaši atver muti tukšām izrunām un izplūst bez dziļāka ieskata lietu būtībā pārgalvīgos vārdos."
© Latvian Bible © Latvijas Bībeles biedrība, 1997 and Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965.
