1 Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: "Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas pakalnā austrumos no Ješimonas?" 2 Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoši vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī. 3 Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī, 4 tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis. 5 Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties teltī. Kad Dāvids to vietu redzēja, kur Sauls ar savu karaspēka virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, - jo Sauls gulēja aplī novietoto ratu vidū, bet kara saime bija apmetusies teltīs viņam visapkārt -, 6 tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimeleham un Abišajam, Cerujas dēlam, Joāba brālim, teikdams: "Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?" Un Abišajs sacīja: "Es iešu tev līdzi!" 7 Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm naktī, tad redzi, Sauls bija apgūlies un aizmidzis savesto nometnes ratu vidū un viņa šķēps bija viņa galvgalī zemē iedurts, bet Abners un karavīri gulēja visapkārt ap viņu. 8 Tad Abišajs sacīja Dāvidam: "Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs." 9 Bet Dāvids sacīja Abišajam: "Nenonāvē viņu! Jo kurš gan drīkst izstiept savu roku pret Tā Kunga svaidīto un palikt nenoziedzīgs?" 10 Un Dāvids sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, - nē! Varbūt viņu ķers Tā Kunga roka, varbūt tam pienāks viņa laiks, ka tas mirs, varbūt viņam būs jādodas kaujas laukā un viņš ies bojā. 11 Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku paceltu pret Tā Kunga svaidīto! Nē! Tāpēc ņem tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvgalī, un ūdens krūzi, un ejam!" 12 Un tā Dāvids ņēma gan šķēpu, gan ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens arī neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo Tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis. 13 Kad Dāvids bija pārgājis ielejas otrā pusē, viņš nostājās kalna galā tālu no tiem; un starp viņiem bija liels attālums. 14 Un tad Dāvids uzsauca karavīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: "Vai tu neatbildi, Abner?" Un Abners atsaucās: "Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?" 15 Tad Dāvids sacīja Abneram: "Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargā savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu! 16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat labi sargājuši savu pavēlnieku, Tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvgalī?" 17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: "Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Dāvids atbildēja: "Jā gan, mans kungs un ķēniņ!" 18 Tad viņš turpināja: "Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām? 19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu, uzklausi sava kalpa vārdus! Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai Viņš ož dāvanu upura smaržu; bet, ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani šodien ir izdzinuši, ka es nevaru piedalīties Tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: ej projām, kalpo citiem dieviem! 20 Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no Tā Kunga vaiga, jo tiešām Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt, kā meklē kādu blusu jeb kā irbi medī kalnos." 21 Tad Sauls sacīja: "Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!" 22 Tad Dāvids atbildēja un teica: "Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem! 23 Bet Tas Kungs lai ikvienam atmaksā, vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo Tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret Tā Kunga svaidīto. 24 Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acīs, tāpat lai mana dvēsele tagad tiek augsti turēta Tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām." 25 Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!" Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls atgriezās savā vietā.
© Latvian Bible © Latvijas Bībeles biedrība, 1997 and Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965.
