1 "Es esmu ienācis, mana māsa, mana mīļā līgava, savā dārzā; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu zeltaino medu no savas medus kāres un tās šūnām, es dzeru savu vīnu līdz ar pienu. Ēdiet, mani mīļie, un dzeriet, mani draugi, priecājieties mīlestībā un noreibstiet labsajūtā!" 2 "Es guļu, bet mana sirds ir nomodā. Lūk! Es dzirdu sava drauga balsi, viņš pieklauvē un saka: atver man, lai es ieeju pie tevis, mana mīļā draudzene, mana māsa, mana dūja, mana cildenā! Jo mana galva ir pilna rasas, un manas matu cirtas ir pilnas nakts valguma! 3 Es esmu novilkusi savu tērpu, kā lai es to atkal uzvelku?! Es esmu nomazgājusi savas kājas, kā lai es tās atkal notriepju? 4 Bet mans draugs izbāza savu roku caur režģu spraugu; tas lika līdz pašiem dziļumiem ietrīcēties manai sirdij ilgās pēc viņa, un mani prāti samulsa, viņa balsi un vārdus izdzirdot. 5 Tad es piecēlos, lai atdarītu savam draugam; pa maniem roku dilbiem lejup ritēja šķidro mirru straumītes, un dārga ziežu eļļa pilēja no maniem pirkstiem uz durvju aizšaujamā. 6 Un, kad es beidzot atvēru durvis savam draugam, tad viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams. Mana dvēsele bija ārkārtīgi satraukta, kamēr viņš runāja. Tad es meklēju viņu, bet neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja. 7 Tad mani sastapa sargi, kas apstaigāja pilsētu; viņi mani sasita līdz asinīm un ievainoja, un citi sargi uz mūra noņēma man manu šķidrautu! 8 Es nopietni lieku jums pie sirds, Jeruzālemes meitas, ja jūs atrodat manu draugu, tad sakait viņam, ka es esmu sasirgusi aiz mīlestības!" 9 "Ar ko tavs draugs ir pārāks par citiem draugiem, tu visuskaistākā starp sievām? Ar ko tavs draugs ir pārāks par citiem draugiem, ka tu mums to tā nozvērini?" 10 "Mans draugs ir žilbinoši balts ar sārtu ādas krāsu, viņš ir īpašs un izceļas starp tūkstošiem. 11 Viņa galva ir vistīrākais un vissmalkākais zelts. Viņa matu šķipsnas ir cirtainas, un tās ir melnas kā kraukļi. 12 Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem; tās ir dzidras it kā pienā mazgātas, skaistas un lielas, un to āboli veidoti daiļi noapaļotā pilnīgumā. 13 Viņa vaigi ir kā garšaugu dobes, kā balzama zāles; viņa lūpas ir kā lilijas, kuras pil no to slacinātājām mirrēm. 14 Viņa roku dilbi ir vienās zelta aprocēs, kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkīziem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts. 15 Viņa lieli ir kā marmora pīlāri, kuri balstās uz vistīrākā zelta pamatiem. Viņa stāvs ir kā viens no diženākiem Libanona kalniem, kas tikpat izcils kā tajā augošie ciedri. 16 Viņa mute ir salda, un visā savā būtībā viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs! Tāds ir mans draugs, jā, tiešām, tāds ir mans mīļākais, jūs Jeruzālemes meitas!"
Līgavainis
1 “Es ienācu savā dārzā,
māsa mana, līgava,
savācu mirres un balzamu,
ēdu šūnas ar medu,
dzēru vīnu un pienu.
Ēdiet, draugi,
dzeriet un reibstiet, mīļie!”
Līgava
2 “Es guļu miegu,
bet mana sirds nomodā –
klau! Mans mīļotais klaudzina:
atdari man, māsa mana,
draudzene mana,
dūja mana,
skaidrā mana, –
galva man pilna ar rasu,
cirtas ar pusnakts lāsēm!
3 Es drānas noģērbusi –
kā man atkal tās apvilkt?
Es kājas nomazgājusi –
kā man atkal tās sabrist?
4 Mīļais mans savu roku
ielaida spraugā,
un manī viss iešalkojās.
5 Es cēlos atvērt mīļajam,
no manām rokām pilēja mirres,
no maniem pirkstiem plūda mirres
uz aizbīdņa turekļiem.
6 Es atvēru mīļajam,
bet mīļais bija prom,
bija aizgājis;
ar viņa vārdiem
dvēsele atstāja mani.
Es meklēju viņu, bet neatradu,
es saucu viņu, bet viņš neatsaucās.
7 Mani sastapa sargi,
pa pilsētu apgaitā ejot,
sita mani, savainoja –
norāva man apsegu
vaļņu sargi!
8 Es jūs nozvērinu,
Jeruzālemes meitas, –
ja jūs sastapsiet manu mīļo,
ko teiksiet viņam?
Ka es esmu mīlas sērgā!”
Koris
9 “Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem,
tu, visskaistākā starp sievām?
Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem,
ka tu mūs tā nozvērini?”
Līgava
10 “Mans mīļais ir spulgs un sārts,
starp desmit tūkstošiem pamanāms.
11 Viņa galva no tīra zelta,
viņa viļņotās cirtas melnas kā kraukļi.
12 Viņa acis kā dūjas pie ūdens upēm,
pienā peras, pilnībā sēdēdamas.
13 Viņa vaigi kā mētru dobes,
kur audzē smaržzāles.
Viņa lūpas ir lilijas,
kas izlāso mirres.
14 Viņa rokas ir zelta stieņi,
kas klāti dārgakmeņiem,
viņa vēders ir pulēts ziloņkauls,
rotāts safīriem.
15 Viņa lieli ir marmora stabi
uz zelta pamatiem,
viņš līdzīgs Lebanonam –
tā vissmuidrākajam ciedram.
16 Viņa aukslējas ir saldums,
un viņš viss – kārums.
Tāds ir mans mīļais,
tāds ir mans draugs,
jūs, Jeruzālemes meitas.”
