1 Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas - Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? 2 Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. 3 Jo ko saka raksti? "Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību." 4 Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. 5 Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. 6 Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: 7 svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, 8 svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku. 9 Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. 10 Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? - Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā. 11 Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, 12 kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts. 13 Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā. 14 Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts. 15 Jo bauslībai seko dusmība. Bet, kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma. 16 Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs 17 tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu. 18 Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums. 19 Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi - viņam varēja būt jau simts gadu - un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. 20 Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, 21 pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. 22 Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. 23 Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, 24 bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, 25 Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.
Ābrahāma piemērs
1 Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu cilts tēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? 2 Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. 3 Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. 4 Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. 5 Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību. 6 Arī Dāvids par laimīgu sauc tādu cilvēku, kam Dievs taisnību pieskaita neatkarīgi no darbiem:
7 laimīgi tie, kam pārkāpumi piedoti
un grēki apklāti,
8 laimīgs tas vīrs,
kam Kungs nepieskaita viņa grēkus.
9 Vai šī svētība ir domāta vien apgraizītajiem vai neapgraizītajiem arī? Jo ir sacīts: Ābrahāmam ticība tika pieskaitīta par taisnību. 10 Un kad ticība viņam tika pieskaitīta – kad viņš bija apgraizīts vai kad vēl nebija? Jau tad, kad viņš vēl nebija apgraizīts, nevis kad bija. 11 Un apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā apstiprinājuma zīmogu ticības taisnībai, kas viņam jau bija pirms apgraizīšanas, lai viņš kļūtu par tēvu visiem, kas tic, būdami neapgraizīti, un lai taisnība tiktu pieskaitīta arī viņiem, 12 un lai viņš kļūtu par tēvu arī tiem apgraizītajiem, kas ne tikai ir apgraizīti, bet arī staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija pirms apgraizīšanas.
Apsolījums piepildās ticībā
13 Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. 14 Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. 15 Bauslība rosina dusmas, bet, kur nav bauslības, nav arī pārkāpuma. 16 Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs 17 tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. 18 Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. 19 Viņš nekļuva ticībā vājš, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības. 20 Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, 21 un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. 22 Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. 23 Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, 24 arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, 25 kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts.
