Dievbijīgo kārdināšana un iepriecināšana
1 Asafa dziesma jedutuniešu dziedātāju vadonim. 2 Es piesaucu skaļā balsī Dievu un kliedzu pēc Viņa, es saucu Dievu, un Viņš klausās uz mani! 3 Savā bēdu laikā es meklēju To Kungu. Mana roka ir naktī izstiepta un nepagurst, mana dvēsele atsakās no iepriecinājuma. 4 Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist. (Sela.) 5 Tu turi nomodā manas acis, es esmu tik stipri nemiera pilns, ka nespēju runāt. 6 Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus. 7 Es atminos savu dziesmu naktī cītaras pavadībā, mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā: 8 vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs? 9 Vai Viņa žēlastība un labsirdība ir uz visiem laikiem pagalam, Viņa solījums pagalam uz paaudžu paaudzēm? 10 Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību? (Sela.) 11 Un es sacīju: tās ir man jo sāpīgas bēdas, ka Visuaugstākā labā roka ir tā pārmainījusies. 12 Es tad pieminu Tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnuma darbus kopš senseniem laikiem. 13 Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari. 14 Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak, Kungs? 15 Tu esi Dievs, kas dara brīnumus; Tu esi tautām darījis zināmu Savu spēku. 16 Ar Savu spēcīgo elkoni Tu esi atpestījis Savu tautu, Jēkaba un Jāzepa dēlus. (Sela.) 17 Tevi redzēja ūdeņi, Dievs, ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, jā, pat dziļumi iztrūcinājās un sakūlās bangainās grīstīs. 18 Mākoņi izlējās ūdens strāvās, debesu padebešos atskanēja pērkona dārdi, un Tavas bultas šaudījās pa gaisu. 19 Tavi pērkoni dārdēja debesu izplatījumā kā vareni rati, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja. 20 Cauri jūrai virzījās Tavs ceļš un cauri ūdens dziļumiem Tava teka, bet nemaz nebija manāmas Tavas pēdas. 21 Tu vadīji Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām.
Dieva vareno darbu pieminēšana
1 Korvedim Jedūtūnam. Āsāfa psalms .
2 Balsī es brēcu uz Dievu,
balsī uz Dievu,
lai ieklausās manī!
3 Posta dienā es meklēju Kungu,
naktī rokas man sniedzas un nepiekūst,
bet dvēsele neatgūstas!
4 Es pieminu Dievu un vaidu,
es žēlojos, un pagurst man gars.
5 Tu turi man vaļā acu plakstus,
es tā satriekts, ka nevaru parunāt.
6 Es domāju par senajām dienām,
par gadiem, kas aizgājuši,
7 atceros, kā dziedāju naktī,
savā sirdī es prātoju, meklēja mans gars:
8 vai uz mūžiem mūs atmetis Kungs
un nekad vairs negribēs mūs,
9 vai uz visiem laikiem izsīkusi viņa žēlastība,
vai viss cauri, kas solīts uz audžu audzēm,
10 vai tad žēlot aizmirsis Dievs,
vai dusmās aizslēdzis savu žēlsirdību?
11 Un saku, mana nelaime, ka
Visuaugstais nepastiepj savu labo roku!
12 Pieminēšu, ko paveicis Kungs, –
jā, pieminēšu brīnumus, ko tu darījis senatnē!
13 Es pārdomāšu visus tavus darbus,
par tevis paveikto es prātošu.
14 Dievs, svētumā tavs ceļš –
kurš dievs vēl tik liels kā tu, Dievs?
15 Tu – Dievs, kurš brīnumus dara,
tu parādi tautām savu spēku,
16 tava roka izpirka tavu tautu,
Jēkaba un Jāzepa dēlus.
17 Ūdeņi ieraudzīja tevi, Dievs,
ūdeņi tevi ieraudzīja, savērpās,
šūpojās dzelme!
18 Izšļāca ūdeni mākoņi,
pērkonu dārdināja padebeši,
tavas bultas birtin bira!
19 Tava pērkona dārdi – virpulī,
zibeņi izgaismoja pasauli,
šūpojās, trīcēja zeme!
20 Pāri jūrai tavs ceļš
un tava taka pār lieliem ūdeņiem,
bet tavas pēdas neviens nav redzējis!
21 Kā avis tu vedi savu tautu
pie Mozus un Ārona rokas!
