Pateicība un lūgšana
1 Dāvida psalms. Slavēts lai ir Tas Kungs, mana klints, kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam! 2 Mans labdaris un mana stiprā pils, mans patvērums un mans glābējs, mans vairogs, uz ko es paļaujos, Viņš dara manu tautu man paklausīgu, Viņš man pakļāvis arī citas tautas! 3 Ak, Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu ievēro? 4 Cilvēks ir kā dvašas pūsma, viņa dzīves laiks ir kā ēna, kas ātri pārlaižas pāri. 5 Atver, Kungs, Savas debesis un nokāp zemē, aizskar kalnus, lai tie kūp! 6 Met zibeņus un izkliedē manus ienaidniekus, sūti Savas bultas un satriec viņus! 7 Izstiep Savas rokas no augšas, glāb mani, izglāb mani no ūdens plūdiem, no svešinieku rokas. 8 Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka. 9 Ak, Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev spēlēšu ar desmitstīgu cītarām, 10 Tev, Tu, kas ķēniņiem dod uzvaru, Tu izglābi Savu kalpu Dāvidu no slepkavu zobena! 11 Glāb mani, izglāb mani no svešinieku dēlu rokas, kas ar savu muti runā melus un kuru labā roka ir viltus pilna. 12 Bet dod savukārt, ka mūsu dēli izaug savā jaunībā kā kupli zaļojoši dēsti, mūsu meitas lai būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs! 13 Ka mūsu klētis būtu pilnas un izsniegtu pēc tam visādu mantu, ka mūsu avju ganāmie pulki vestos pa tūkstošiem un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros. 14 Lai mūsu liellopi vaislojas, lai nenotiek zaudējumi un laupīšana, un lai nav dzirdami vaidi mūsu ielās! 15 Svētīga tā tauta, kurai tā klājas! Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu!
Atver, Kungs, savas debesis un nokāp zemē!
1 Dāvida psalms.
Slavēts lai Kungs, mana klints,
kas vingrina manas rokas kaujai,
manus pirkstus karam,
2 mans aizgādnis un mans cietoksnis,
mans patvērums un glābējs man,
mans vairogs viņš, pie kā es tveros,
kas loka manu tautu manā priekšā!
3 Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to,
un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā?
4 Cilvēks dvesmai līdzīgs,
viņa mūžs ir kā gaisīga ēna.
5 Atvāz debesis un nāc lejā,
skar kalnus, lai tie kūp!
6 Zibsnī zibeni un šķied viņus,
laid savas bultas un kliedē viņus,
7 stiep savu roku no augstumiem,
izrauj mani un izglāb
no lielajiem ūdeņiem, no svešinieku rokām,
8 kuru mute runā melus,
un viņu labā roka ir viltus pilna!
9 Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev,
desmit stīgu arfu tev spēlēšu!
10 Tu izglābi ķēniņus,
tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena.
11 Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām,
kuru mute runā melus,
un viņu labā roka ir viltus pilna!
12 Kad mūsu dēli savā jaunībā
ir kā dēsti pilnā plaukumā,
kad mūsu meitas ir kā stūra balsti,
izdarināti pils krāšņumam,
13 kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma,
kad mūsu avis nes tūkstošus
un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs,
14 kad mūsu govis ir grūsnas
un ne sērga tās ķer, ne tās izmetas,
nedz žēli dzird maujam mūsu plašumos –
15 svētīta tauta, kurai tā ir!
Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs!
