1 Kad tu sēdi pie galda un ēd ar kādu valdnieku, tad labi ievēro, kas ir tavā priekšā, 2 un liec sev vai pat nazi pie rīkles, ja tu esi izsalcis! 3 Nekāro sev neko no viņa smalkajiem ēdieniem, jo visi tie ir viltus maize. 4 Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, atmet tādu savu gudrību! 5 Tikko tu esi savas acis tai pievērsis, redzi, tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas padebešos. 6 Neēd maizi pie skauģa un nevēlies sev neko no viņa gardumiem, 7 jo viņš ir savos dvēseles dziļumos līdzīgs māņu parādībai, viņš saka: "Ēd un dzer!" - bet viņa sirds tomēr nav ar tevi. 8 Kumosi, ko tu būsi apēdis, tev būs jāatspļauj, un tavi laipnie vārdi tev būs bijuši veltīgi. 9 Nerunā bezprāša ausu priekšā, jo viņš nicina tavas runas gudrību. 10 Nepārstati atraitnes robežas un nelauzies bāriņu tīrumā, 11 jo viņu taisnības aizstāvis ir varens, tas izvedīs viņu lietu pret tevi. 12 Nodod savu sirdi mācībā, un tavas ausis lai uzklausa prātīgu valodu. 13 Netaupi savam bērnam pārmācību, jo, ja tu viņu pērsi ar rīksti, tad tādēļ jau tu viņu nenositīsi. 14 Tu viņu pērsi gan ar rīksti, bet tu izglābsi no nāves viņa dvēseli. 15 Mans dēls, ja tava sirds ir gudra, tad mana sirds par to priecājas, 16 un manas īkstis ir līksmas, ja tavas lūpas runā to, kas ir pareizs. 17 Lai tava sirds neiekarst pret grēciniekiem, bet lai tā jo dienas paliek bijāšanā Tā Kunga priekšā. 18 Tavā priekšā ir droša nākotne, un tava gaidīšana tevi nevils. 19 Uzklausi, mans dēls, esi prātīgs un ievirzi savu sirdi pareizā ceļā! 20 Neesi starp dzērājiem, nedz arī starp tiem, kas rīdami paši rij savu miesu! 21 Jo dzērāji un uzdzīvotāji kļūst nabagi, un snaužam būs noplīsušas skrandas nēsāt. 22 Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca! 23 Pērcies taisnību un patiesību un nepārdod tās atkal; centies iegūt gudrību, audzināšanu un saprātu. 24 Taisnīgā tēvs priecājas ar lielu prieku par savu dēlu, un, kas, dzemdinājis ar gudrību apveltītu bērnu, ir par viņu jo sevišķi līksms. 25 Lai tavs tēvs un tava māte priecājas, un lai līksmojas it īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi! 26 Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani ceļi tavām acīm labi patīk! 27 Jo netikle ir dziļa bedre, un laulības pārkāpēja ir šaura aka. 28 Arī glūnēt viņa glūn kā laupītāja, un negantniekus ļaužu starpā viņa savāc un pulcina ap sevi. 29 Kur ir sāpes un gaudas? Kur ir ciešanas? Kur ir asas nesaskaņas? Kur ir sūdzēšanās? Kur ir brūces bez kāda pamata? Kur ir neskaidras acis? 30 Pie tiem, kas vēlu sēž pie vīna kausa, lai izdzertu, kas ieliets. 31 Neuzlūko vīnu, ka tas ir tik sārts un kausā tik jauki zvīļo, ka tas tik vēlīgi un gludeni ierit cilvēkā! 32 Bet pēc tam tas kož kā čūska un dzeļ kā odze. 33 Tavas acis tad skatīsies pēc citām un svešām sievām, un tava sirds runās pavisam aplamas lietas, 34 un tu būsi kā tāds, kas jūras vidū guļ, un kā tāds, kas laivas masta galā guļ. 35 "Viņi sit mani, bet man tas nesagādā sāpes; viņi kuļ un slāna mani, bet es to nejūtu. Kad es pamodīšos? Tad es gribu atkal darīt tāpat un meklēt vīnu no jauna!"
1 Ja sēdies pie mielasta ar valdnieku,
raugies vērīgi, kas tev priekšā, –
2 labāk nazis tev pie rīkles,
nevis pārlieku liela kāre!
3 Nealksti pēc viņa gardumiem –
viltīga viņa maize!
4 Nenopūlies dēļ bagātības,
ja tu gudrs – neielaidies!
5 Tik acis tai uzmetīsi – tās vairs nav!
Tā atpleš spārnus kā ērglis
un aizlaižas debesīs.
6 Neēd skauģa maizi,
nealksti pēc viņa gardumiem,
7 viņš ir no tiem, kas kumosus skaita.
Ēd un dzer! – viņš tev saka,
bet tas nenāk no sirds,
8 viss, ko apēd, būs tev jāizvemj,
velti tu tērē laipnus vārdus!
9 Ar muļķi runāt – to ne,
tavus prātīgos vārdus šis nonievās!
10 Nepārcel senu robežakmeni,
bāreņu laukos nesper kāju,
11 jo viņu Izpircējs stiprs,
viņu sūdzību viņš cels pret tevi!
12 Mācībai atver sirdi
un atdari ausis zinības vārdiem!
13 Neatrauj zēnam pārmācību,
netaupi rīksti – tad tas nemirs,
14 ar rīksti viņš tev jāper,
lai viņa dzīvību glābtu no šeola!
15 Dēls, ja gudra būs tava sirds,
priecāsies mana sirds, arī manējā! –
16 un es līksmošos,
ja tavas lūpas runās patiesību!
17 Lai tava sirds netiecas pie grēkdariem,
lai bez mitas tā bijā Kungu,
18 jo tad būs nākotne,
tad tava cerība nezudīs!
19 Tu klausies, dēls, un topi gudrs,
un sūti savu sirdi pareizos ceļos,
20 nestāj starp vīna tempējiem un gaļas rīmām,
21 jo tempējs un rīma tiks nabagi,
snauds tos skrandās ietērps!
22 Klausi savu tēvu, kas tevi dzemdinājis,
nenievā māti, kad tā veca!
23 Pērc patiesību un vairs nepārdod
gudrību, mācību un saprašanu!
24 Līksmot līksmosies taisnā tēvs,
kas gudro dzemdinājis, priecāsies par viņu!
25 Lai priecājas tavs tēvs un māte,
lai līksmo tā, kas dzemdēja tevi!
26 Atver man, dēls, savu sirdi
un ievēro, ko tev mācu, –
27 mauka ir dziļa bedre,
un šaura aka ir svešiniece!
28 Patiesi, tā glūn kā uz laupījumu –
vairo viltu cilvēku vidū!
29 Kam ai! un kam vai! – kam ķildas, kam žēlas?
Kam brūces par velti, kam sadugušas acis?
30 Tiem, kas aizsēžas pie vīna,
tiem, kas skrien lūkot pēc jaukta vīna!
31 Neskati vīnu, ka tas sārts,
ka dzalkstī kausā, ka malkojas glāsmi –
32 galā kā čūska tas kož
un kā odze tas dzeļ!
33 Tavas acis skatīs murgus,
tava sirds runās nešķīstības!
34 Tu būsi kā apgūlies jūras selgā,
kā tāds, kas guļ masta galā!
35 – Tie sita mani – man nesāpēja,
tie dauzīja mani – es nemanīju!
Kad modīšos, meklēšu dabūt vēl! –
