1 Redzi, pāri kalniem kust prieka vēstneša kājas, kas vēstī mieru! Svētī savus svētkus, Jūda, un pildi savus solījumus arī ar brīvprātīgiem ziedojumiem! Jo nekrietnais vairs nestaigās cauri taviem novadiem: viņš ir pavisam iznīcināts. 2 Tomēr visu sagrāvējs ir devies pret tevi uzbrukumā, Ninive. Nocietini vēl spēcīgāk un apsargā savu cietoksni, uzmani ceļu, apjoz savus gurnus, apbruņojies un pastiprini savu spēku, cik vien iespējams! 3 Jo Tas Kungs no jauna nostiprinās kā Jēkaba, tā arī Israēla godību, kaut laupītāji bija tos izlaupījuši un nopostījuši viņu vīna stādus. 4 Viņa spēcīgo cīnītāju vairogi ir sarkanā krāsā, viņa karavīri tērpti purpurā; viņa kara rati laistās spožā tērauda mirdzumā kā savas darināšanas dienā, viņu šķēpu smailes zib. 5 Viņa rati ripo pa ielām, un to rīboņa atskan ielās; tie lāsmo kā lāpas un drāžas uz priekšu kā zibeņi. 6 Viņš atceras savus varonīgos karavīrus, sauc tos, viņi iet un klūp un steidzas uz pilsētas mūri, kura pakājē uzbrucēji jau uzcēluši mūra lauzējam aizsargu jumtu. 7 Bet ūdens noteku aizvari atveras, un ķēniņa pilī rodas apjukums. 8 Ķēniņiene tiek apsmieta un aizvesta trimdā, viņas galma jaunavas vaid kā ūbeles un sit sev pa krūtīm. 9 Jo Ninive kļuvusi līdzīga saviļņotiem ūdeņu klajumiem, kas stāvējuši mierīgi sakrāti dīķī, bet tagad paši plūst projām. Viņi pūlas gan tos atturēt, saukdami: stāviet, stāviet, - bet neviena ūdens lāse negriežas vairs atpakaļ. 10 Tad nu laupiet sudrabu, laupiet zeltu! - jo te nav gala bagātībām, un visvisādi dārgumi un dārgakmeņi te ir neizmērojamā daudzumā. 11 Visur posts, tukšs klajums un kaila zeme! Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi. 12 Kur nu ir veco lauvu mājoklis un mazo lauvēnu rotaļāšanās vieta, pa kuru pastaigājas lauva un lauvas māte ar saviem mazuļiem, kur šie mazuļi mita drošībā, kur neviens nedrīkstēja viņus traucēt? 13 Un pietiekamā daudzumā lauva mēdza saplosīt dzīvniekus saviem mazuļiem, un nemitīgi viņš medīja un nokoda kustoņus arī savām lauvas mātēm, arī pats savas alas viņš piepildīja ar nomedīto laupījumu un savas migas vietu ar saplosīto dzīvnieku gabaliem. 14 "Bet redzi, Es esmu pret tevi," saka Tas Kungs Cebaots, "Es likšu taviem kara ratiem dūmos sadegt; zobens aprīs tavus jaunos lauvas, tavu vēstnešu balss vairs nebūs sadzirdama!"
Ninives krišana
1 Redzi, pāri kalniem jau vēstnesis nāk
un vēstī mieru –
svini savus svētkus, Jūda, ar dāsniem solījumu upuriem,
tad nelietis vairs nekad neies tev cauri –
tas iznīdēts pavisam!
2 Pret tevi nāk dzenātājs,
liec sardzi, uzmani ceļu, joz gurnus,
vareni saņemies spēka!
3 Jo Kungs atgriezīsies pie Jēkaba lepnuma,
pie Israēla lepnuma –
kaut laupītāji laupījuši, pazares aplauzuši!
4 Viņa stipro vairogs ir sarkans,
purpurā tērpti viņa spēkavīri,
uguņo ratu bruņas kā dienā, kad taisītas,
un šķēpi zib vien!
5 Ielās rati triecas, pa laukumiem trauc –
kā lāpas, kā zibeņi skrien!
6 Karavadoņus sauc,
bet tie iedami klūp,
tie steidz uz mūriem,
bet tur jau mūrsitis nolikts!
7 Upju vārti ir vaļā,
pils izļodzījusies!
8 Tā nolemts – izģērbta un aizvesta!
Tās meitas gaužas dūju mēlēm
un sit sev pie sirds!
9 Ninive bija kā ūdens klajumi
kopš savas pirmās dienas,
nu iztek tukša!
Stāviet, stāviet! –
Taču neviens nenāk atpakaļ!
10 Laupiet sudrabu, laupiet zeltu! –
bez gala te sataisīts visādas godības
un dārgu mantu!
11 Ietukšīts, pustukšīts, iztukšīts,
sirds ļimst un ceļi ļogās,
visiem pakaļas trīc,
un katram bāls vaigs!
12 Kur tagad lauvu miga,
kur tagad lauvēni klaiņā –
tur lauva ar lauvēniem staigāja
un lauvēnus neviens neaiztika?!
13 Lauva plosīja, mazuļiem bija gana,
priekš lauvenēm pieplēsts pulka,
pilna miga plosītas gaļas
un midzenis – laupījuma!
14 “Redzi, es esmu pret tevi,”
saka Pulku Kungs,
“es dedzināšu ratus, ka kūpēs vien,
zobens aprīs tavus lauvas,
uz zemes es iznīdēšu tavu medījumu,
vairs nedzirdēs tavu vēstnešu balsis!”
