1 Tanī laikā zemes ceturtās daļas valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu 2 un sacīja saviem kalpiem: "Šis ir Jānis Kristītājs, viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, tādēļ viņš spēj tos brīnumus darīt." 3 Jo Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ielicis cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, 4 jo Jānis sacīja viņam: "Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis." 5 Un viņš to gribēja nokaut, tik baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti. 6 Kad Hērodam bija dzimšanas diena, Hērodijas meita dejoja viņu priekšā, un tā Hērodam patika. 7 Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, viņš došot visu, ko tā lūgšot. 8 Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: "Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu." 9 Tad ķēniņš noskuma; bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot. 10 Un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu. 11 Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; un tā to nesa savai mātei. 12 Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un apglabāja to; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum. 13 Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām Viņam pakaļ. 14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. 15 Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: "Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai." 16 Bet Jēzus tiem sacīja: "Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!" 17 Bet tie Viņam sacīja: "Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis." 18 Un Viņš sacīja: "Nesiet Man tās šurp!" 19 Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. 20 Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus. 21 Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus. 22 Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms Viņš atlaidīs ļaudis. 23 Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. 24 Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. 25 Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. 26 Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." Un tie brēca aiz bailēm. 27 Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!" 28 Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." 29 Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. 30 Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" 31 Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" 32 Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. 33 Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls." 34 Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Ģenecaretes zemē. 35 Un, kad turienes ļaudis Viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie Viņa visus neveselos 36 un Viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizskart Viņa drēbju vīli; un, kas to aizskāra, kļuva vesels.
Jāņa Kristītāja nāve
(Mk 6:14–29Lk 9:7–9)1 Tajā laikā tetrarhs Hērods izdzirdēja runas par Jēzu 2 un sacīja saviem kalpiem: “Šis ir Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no mirušajiem, un tādēļ brīnumi notiek caur viņu.” 3 Hērods bija pavēlējis Jāni apcietināt un ieslodzīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, 4 jo Jānis viņam atgādināja: “Tev nav atļauts viņu turēt sev par sievu.” 5 Hērods viņu gribēja nonāvēt, bet baidījās no ļaužu pūļa, jo tie uzskatīja Jāni par pravieti. 6 Bet Hēroda dzimšanas dienas svinībās tiem dejoja Hērodijas meita, un viņa tik ļoti iepatikās Hērodam, 7 ka viņš tai zvērēja dot visu, ko vien tā lūgs. 8 Bet viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: “Dod man uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” 9 Ķēniņš noskuma, bet zvēresta un mielasta viesu dēļ viņš pavēlēja to izdarīt 10 un sūtīja kādu uz cietumu nocirst Jānim galvu. 11 Un viņa galvu atnesa uz paplātes un iedeva to meitenei, un viņa to aiznesa savai mātei. 12 Un Jāņa mācekļi atnāca, paņēma viņa līķi, apglabāja to un aizgājuši paziņoja to Jēzum.
Piecu tūkstošu paēdināšana
(Mk 6:30–44Lk 9:10–17Jņ 6:1–14)13 Kad Jēzus to dzirdēja, viņš visus atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu. Bet ļaudis, to padzirdējuši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. 14 Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pūli un iežēlojās par tiem, un dziedināja viņu slimos. 15 Kad vakars tuvojās, pie viņa pienāca mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un laiks jau ir vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.” 16 Bet Jēzus tiem atbildēja: “Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.” 17 Tie viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.” 18 Viņš tiem sacīja: “Nesiet man tās šurp!” 19 Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē, paņēma tās piecas maizes un divas zivis; viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. 20 Un visi ēda un bija sāti. No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus. 21 Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus.
Jēzus staigā pa jūras virsu
(Mk 6:45–52Jņ 6:15–21)22 Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. 23 Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. 24 Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. 25 Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. 26 Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. 27 Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” 28 Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” 29 Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. 30 Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” 31 Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” 32 Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. 33 Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Jēzus dziedina slimos Gennēsaretē
(Mk 6:53–56)34 Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. 35 Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. 36 Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli.
