1 Kad nu Viņš visus Savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā. 2 Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu. 3 Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie Viņa jūdu vecajus un Viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt. 4 Un, pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacīdami: "Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, 5 jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu." 6 Un Jēzus gāja tiem līdzi; bet, kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie Viņa un lika Viņam sacīt: "Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta. 7 Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. 8 Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, - tad viņš iet; un otram: nāc, - tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, - tad viņš dara." 9 Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: "Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis." 10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu. 11 Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. 12 Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. 13 Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" 14 Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" 15 Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. 16 Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis." 17 Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. 18 Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis. 19 Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: "Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?" 20 Bet šie vīri, pie Viņa nogājuši, sacīja: "Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie Tevis, lai mēs Tevi jautātu: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?" 21 Bet tanī brīdī Viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem Viņš dāvināja gaismu. 22 Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: "Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti; 23 un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas." 24 Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, Viņš sāka uz ļaudīm runāt par Jāni: "Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? 25 Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos. 26 Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām Es jums saku: vairāk nekā pravieti. 27 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā. 28 Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu." 29 Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. 30 Tikai farizeji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti. 31 "Kam Es šīs paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi? 32 Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. 33 Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sacījāt: viņam ir ļauns gars. 34 Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. 35 Taču gudrību attaisnojuši visi viņas bērni." 36 Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās. 37 Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu 38 un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. 39 Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece." 40 Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: "Sīmani, Man tev kas jāsaka." Viņš atbildēja: "Mācītāj, saki." 41 Jēzus sacīja: "Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. 42 Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?" 43 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: "Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis." Bet Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi spriedis." 44 Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: "Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. 45 Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. 46 Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. 47 Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz." 48 Un Viņš tai sacīja: "Tev tavi grēki piedoti." 49 Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: "Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?" 50 Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru."
Jēzus dziedina centuriona kalpu
(Mt 8:5–13Jņ 4:43–54)1 Kad Jēzus beidza runāt uz ļaudīm, viņš iegāja Kapernaumā. 2 Tur kāda centuriona kalps, kas tam bija dārgs, gulēja slims uz miršanu. 3 Izdzirdējis par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos ar lūgumu, lai viņš nāk un glābj viņa kalpu. 4 Ieradušies pie Jēzus, tie viņu dedzīgi lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka tu viņam palīdzi. 5 Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu.” 6 Un Jēzus devās ar tiem ceļā. Kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, centurions sūtīja pretī savus draugus, likdams sacīt: “Kungs, nenopūlies! Es neesmu tā cienīgs, ka tu ienāc manā namā. 7 Tādēļ es arī neturēju sevi par cienīgu nākt pie tevis. Bet dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. 8 Arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” 9 To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās par viņu un, pagriezies pret ļaužu pūli, kas viņam sekoja, teica: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā.” 10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezās mājās un atrada slimo kalpu veselu.
Atraitnes dēla atdzīvināšana Nainē
11 Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. 12 Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. 13 Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” 14 Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” 15 Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. 16 Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” 17 Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu.
Jēzus atbild Jānim Kristītājam
(Mt 11:2–19)18 Un Jānim to visu pavēstīja viņa mācekļi. Pieaicinājis divus no saviem mācekļiem, Jānis 19 sūtīja pie Kunga, likdams jautāt: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?” 20 Un vīri, pie viņa atnākuši, sacīja: “Jānis Kristītājs sūta mūs pie tevis un jautā: vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?” 21 Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redzi. 22 Un viņš tiem atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim, ko skatījāt un dzirdējāt: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. 23 Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.” 24 Kad Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: “Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? 25 Ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai cilvēku, ģērbtu smalkās drēbēs? Redzi, tie, kam ir dārgas drēbes un kas mīt greznībā, tie ir ķēniņu pilīs. 26 Tiešām, ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: pat vairāk nekā pravieti. 27 Viņš ir tas, par ko ir rakstīts: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā. – 28 Es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka par Jāni. Bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.” 29 Un visa tauta, pat muitnieki, ieklausījās un apliecināja, ka Dievs ir taisns, pieņemdami Jāņa kristību, 30 bet farizeji un likuma zinātāji nonicināja Dieva padomu, nepieņemdami Jāņa kristību. 31 “Kam tad lai es pielīdzinu šīs paaudzes cilvēkus, un kam tie ir līdzīgi? 32 Tie pielīdzināmi bērniem, kas sēž tirgus laukumā un cits citam sauc: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt, mēs dziedājām raudu dziesmu, un jūs neraudājāt. 33 Atnāca Jānis Kristītājs, viņš nedz maizi ēda, nedz vīnu dzēra, un jūs sakāt: viņā ir dēmons. 34 Atnāca Cilvēka Dēls, viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. 35 Un gudrību attaisno visi tās bērni.”
Jēzus farizeja Sīmaņa namā
36 Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās. 37 Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu 38 un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu. 39 Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.” 40 Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” – 41 “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. 42 Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?” 43 Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.” 44 Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. 45 Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. 46 Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas. 47 Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.” 48 Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” 49 Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?” 50 Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”
