1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 2 "Pavēli Israēla bērniem, lai viņi arī tev atnes tīru piestā sagrūstu olīveļļu lukturim, ka tu pastāvīgi varētu turēt degošus tā eļļas lukturīšus. 3 Ārpus priekškara, kas liecības šķirstam priekšā, Saiešanas teltī, Ārons lai tur to pastāvīgi kārtībā, no rīta līdz vakaram Tā Kunga priekšā; tāds lai ir mūžīgs likums uz jūsu cilšu ciltīm. 4 Uz tīrā zelta luktura lai viņš pastāvīgi iededzina mazos eļļas lukturīšus Tā Kunga priekšā. 5 Un tev būs ņemt smalkos kviešu miltus un no tiem cep divpadsmit plāceņus, divas desmitdaļas ēfas miltu lai iet uz katru plāceni. 6 Un liec tos divās rindās, pa seši katrā rindā, uz tīra zelta galda Tā Kunga priekšā. 7 Un tad tev jāliek pāri katrai rindai tīrs vīraks, piemiņas tiesa pie maizes, par uguns upuri Tam Kungam. 8 Ik sabata dienā tas pastāvīgi ir kārtojams Tā Kunga priekšā no Israēla bērniem par mūžīgu derību. 9 Tas pienākas Āronam un viņa dēliem, un viņiem to būs ēst svētā vietā; jo tas viņiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, viņiem piešķirtā daļa mūžīgi." 10 Un te kādas Israēla sievas dēls, kas bija ēģiptiešu tēva dzemdināts, iznāca Israēla bērnu vidū, un Israēla sievas dēls uzsāka nometnē ķildoties ar kādu israēlieti. 11 Un Israēla sievas dēls zaimoja Tā Kunga Vārdu un lādēja. Tādēļ to atveda pie Mozus, un viņa mātes vārds bija Selomīte, Dibrija meita, no Dana cilts. 12 Un viņu ielika cietumā, kamēr tie gaidīja lēmumu no Tā Kunga mutes. 13 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 14 "Izved lādētāju ārpus nometnes, un visiem, kas to ir dzirdējuši, ir jāliek savas rokas uz viņa galvas, un tad lai visa draudze to nomētā ar akmeņiem. 15 Bet uz Israēla bērniem runā, sacīdams: ikvienam, kas lād savu Dievu, tam jānes savs grēks. 16 Un, kas zaimo Tā Kunga Vārdu, tam mirtin jāmirst, tas visai draudzei mestin jānomētā ar akmeņiem, vai viņš ir svešinieks vai iedzimtais; kas vien zaimo Tā Kunga Vārdu, tam būs mirt. 17 Un, ja kas kādu cilvēku nosit, tam mirtin jāmirst. 18 Bet, ja kas kādu lopu nosit, tad tam ir jāizlīgst, dodot dzīvību pret dzīvību. 19 Un, ja kas ievaino savu tuvāku, tad lai tam atdara tāpat, kā viņš ir darījis: 20 lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, un, kādu vainu viņš ir nodarījis cilvēkam, tāpat lai viņam top atdarīts. 21 Kas lopu nosit, lopa nāvi var izpirkt, bet, kas nosit cilvēku, tam ir jāmirst. 22 Lai pie jums ir vienādi taisns likums kā svešiniekam, tā iedzimtajam, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs!" 23 Un, kad Mozus šos vārdus pasludināja Israēla bērniem, tad tie lādētāju izveda ārpus nometnes un to nomētāja ar akmeņiem; Israēla bērni izpildīja to, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
Gaismeklis
(2Moz 27:20–21)1 Un Kungs sacīja Mozum: 2 “Pavēli Israēla dēliem, lai viņi ņem tīrspiestu olīveļļu gaismeklim, kurā vienmēr degtu eļļas lukturīši. 3 Lai Ārons to novieto Saiešanas teltī, ārpus liecības priekškara, lai tas vienmēr deg no vakara līdz rītam Kunga priekšā – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm! 4 Uz šķīstā gaismekļa lai viņš sakārto eļļas lukturīšus, lai tie ir Kunga priekšā vienmēr.
Maizes
5 Ņem labākos miltus un cep no tiem divpadsmit maizes klaipus – katrā klaipā lai ir divas desmitās daļas ēfas miltu. 6 Noliec tos divās rindās – pa sešiem rindā uz šķīstā galda Kunga priekšā. 7 Katrai rindai virsū liec tīru vīraku, kas kopā ar maizi ir piemiņas daļa Kungam. 8 Katrā sabata dienā sakārto to Kunga priekšā vienmēr – tā Israēla dēliem ir mūžīga derība. 9 Tas lai tiek Āronam un viņa dēliem – viņi drīkst to ēst svētvietā, jo tas viņiem ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem – šis ir mūžīgs likums.”
Sods par zaimošanu
10 Reiz pie Israēla dēliem izgāja kāds israēlietes un ēģiptieša dēls. Un šis israēlietes dēls sāka nometnē kauties ar kādu israēlieti. 11 Un israēlietes dēls zaimoja Kunga vārdu, nolādēja to un tika atvests pie Mozus – viņa mātes vārds bija Šelomīta, Dibrī meita, no Dāna cilts. 12 Un viņu ielika zem apsardzes – līdz nāks spriedums no Kunga mutes.
13 Un Kungs sacīja Mozum: 14 “Izved lādētāju ārpus nometnes, lai visi, kas dzirdējuši, liek rokas viņam uz galvas un viss pulks lai viņu nomētā akmeņiem. 15 Un runā ar Israēla dēliem, saki: ikviens, kas nolād Dievu, nes savu grēku. 16 Kas zaimo Kunga vārdu, lai mirtin mirst – lai viss pulks to nomētā akmeņiem, vienalga, vai tas svešinieks vai savējais, – kas zaimojis Kunga vārdu, tam jāmirst. 17 Ikviens, kas nokauj kādu cilvēku, lai mirtin mirst. 18 Kas nobeidz kādu lopu, lai to atlīdzina – dzīvību pret dzīvību. 19 Ikviens, kas sakropļo savu tuvāko, lai tam tiek darīts, kā viņš pats darīja, – 20 lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu – kā viņš kādu cilvēku sakropļojis, tā lai pats tiek sakropļots! 21 Kas nobeidz lopu, lai to atlīdzina, bet, kas nonāvē cilvēku, lai mirst. 22 Lai jums ir viena tiesa – gan svešiniekam, gan savējam, jo es esmu Kungs, jūsu Dievs.”
23 Tad Mozus runāja ar Israēla dēliem, un viņi izveda to, kas bija nolādējis, ārpus nometnes un nomētāja akmeņiem – Israēla dēli darīja, kā Kungs Mozum bija pavēlējis.
