1 Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Runā ar priesteriem, Ārona dēliem, un saki tiem: lai ne pie viena mirušā neviens priesteris savā tautā nepaliek nešķīsts, 2 kā tik vien pie sava asinsrada mirstīgās miesas: pie savas mātes, sava tēva, sava dēla, savas meitas vai sava brāļa 3 un pie savas māsas, kas vēl ir jaunava un dzīvo viņa tuvumā, un tai vēl nav bijis vīra - pie tām viņš drīkst palikt nešķīsts. 4 Bet, kas kļuvis nešķīsts, nevar palikt valdnieks pār savu tautu. 5 Uz savas galvas viņiem nebūs izdzīt matus, nedz apgriezt savu bārdu, nedz iegriezt kādas zīmes savā miesā. 6 Viņiem jābūt svētiem savam Dievam, un viņi nedrīkst sava Dieva Vārdu sagānīt, jo viņi ir tie, kas upurē Tā Kunga uguns upurus, viņi kā upuri Dievam atnes maizi; tāpēc viņiem jābūt svētiem. 7 Netikli vai piesmietu tiem nebūs apņemt, arī sievu, kas sava vīra atstādināta, viņiem nebūs ņemt, jo viņš ir savam Dievam svēts. 8 Tāpēc turi to par svētu, jo viņš ir tas, kas upurē tava Dieva maizi; viņš lai tev ir svēts, jo Es esmu svēts - Es, Tas Kungs, kas liek jums būt svētiem. 9 Un, ja kāda priestera meita piekopj netiklību, tad tā sagāna sava tēva svētumu; to būs ar uguni sadedzināt. 10 Bet augstajam priesterim savu brāļu starpā, kura galva ir svaidīta ar svaidāmo eļļu un kas ticis svaidīts un iesvētīts, un apģērbts ar svētām drēbēm, tas lai audzē brīvi uz savas galvas matus, un viņš lai nesaplēš savas drēbes. 11 Viņš lai neiet ne pie viena miroņa; ne pie sava tēva, ne pie savas mātes tas nedrīkst kļūt nešķīsts. 12 No svētnīcas tas lai neiziet, ka viņš nesagāna sava Dieva svēto vietu, jo viņa Dieva svaidāmās eļļas svētība ir uz viņa galvas,- Es esmu Tas Kungs! 13 Lai viņš ņem sievu viņas jaunavībā. 14 Atraitni vai atstādinātu sievu, piesmietu netikli, visas tādas lai viņš neņem; bet lai viņš ņem sev sievu vienīgi no savas tautas jaunavām, 15 ka viņš savus pēcnācējus savā tautā nesagāna, jo Es esmu Tas Kungs, kas viņu dara svētu." 16 Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: 17 "Runā uz Āronu un saki: ja kādam no taviem pēcnācējiem viņu paaudzēs ir kaut kāda vaina, tad tāds lai netuvojas, lai pienestu maizi kā upuri savam Dievam. 18 Jo cilvēks, kam vien kāda miesas vaina, lai Man netuvojas - nedz akls, nedz klibs, nedz ar bojātu degunu, nedz arī kroplis, 19 nedz arī cilvēks, kam lauzta kāja vai lauzta roka, 20 nedz tāds, kam ir kupris vai kas sevišķi izdilis, nedz tāds, kam balts plankums acu ābolā, nedz kam kraupis, nedz kam ēģiptiešu ēde, nedz kam vaina dzimumorgānos. 21 Neviens vīrs no priestera Ārona dzimuma, kam vien kāda vaina, lai netuvojas, lai pienestu uguns upurus Tā Kunga priekšā; viņam ir vaina; un viņš lai netuvojas, lai pienestu maizi kā upuri savam Dievam. 22 Bet sava Dieva maizi viņš var ēst, gan no tām vissvētākām, gan no tām svētām dāvanām. 23 Bet lai viņš neiet pie priekškara, un lai viņš netuvojas altārim, tāpēc ka viņam ir vaina, lai tas nesagāna Manu svētnīcu, jo Es esmu Tas Kungs, kas dara tos svētus." 24 Un Mozus to sacīja Āronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem.
Par priesteru svētumu
(Ech 44:15–31)1 Kungs teica Mozum: “Saki priesteriem, Ārona dēliem: neviens no jums lai nepaliek nešķīsts, pieskardamies mironim no saviem ļaudīm, 2 izņemot pašus tuvākos – māti, tēvu, dēlu, meitu, brāli 3 un jaunavu māsu, kas viņam tuvākā, kurai nav vīra –, tikai tā viņš drīkst palikt nešķīsts. 4 Lai viņš nepadara sevi nešķīstu ar nevienu no pieprecētiem radiem, tā sevi sagānīdams. 5 Lai tie sev neskuj pliku galvvidu, lai neapgriež bārdai malu un savā miesā lai neiegriež brūces, 6 lai ir svēti Dievam un neapgāna sava Dieva vārdu, jo viņi pienes Kunga dedzināmos upurus, sava Dieva maizi, – lai viņi ir svēti! 7 Mauku un piesmieto lai viņi neņem, un šķirteni lai viņi neņem, jo viņi ir svēti savam Dievam. 8 Svētī viņu, jo viņš pienes tava Dieva maizi – viņš lai tev ir svēts, jo svēts esmu es, Kungs, kas jūs svētī. 9 Un, ja priestera meita sagānās maukodama, viņa ir apgānījusi savu tēvu, – lai to sadedzina ugunī.
10 Priesteris, kurš no saviem brāļiem ir augstākais, pār kura galvu ir lieta svaidāmā eļļa un kurš ir iecelts amatā, lai valkātu svētās drānas, lai neatstāj savu galvu nekoptu un lai nesaplēš savas drānas. 11 Lai viņš neiet ne pie viena miroņa, lai nepieskaras pat savam tēvam vai mātei, lai nekļūst nešķīsts. 12 Lai viņš neatstāj svētvietu un nesagāna sava Dieva svētvietu, jo viņš ir svaidīts ar sava Dieva svaidāmo eļļu – es esmu Kungs! 13 Lai viņš apņem sievu, kas jaunava! 14 Atraitni vai tādu, ko vīrs padzinis, vai ar maucību sagānītu – tādas lai viņš neņem, lai ņem sev par sievu jaunavu no paša ļaudīm. 15 Tā lai viņš nesagāna savu sēklu savā tautā, jo es esmu Kungs, kas viņu svētījis!”
16 Un Kungs sacīja Mozum: 17 “Saki Āronam: lai nevienā paaudzē neviens no taviem pēcnācējiem, kam kāda kroplība, netuvojas pienest maizi Dievam. 18 Neviens vīrs, kam ir kāda kroplība, lai netuvojas – ne akls, ne klibs, ne tāds, kam kroplība sejā vai kādā loceklī, 19 ne tāds, kam lauzta kāja vai lauzta roka, 20 vai kupris, vai kas izkastrēts, vai ar baltumu acī, vai kraupains, vai čūlains, vai kam saspiesti sēklinieki, – 21 neviens no priestera Ārona pēcnācējiem, kam kāda kroplība, lai nemēģina pienest Kungam dedzināmo upuri – ja viņam kroplība, tad lai nemēģina pienest Dievam maizi! 22 Viņš gan var ēst Dieva maizi no svētumu svētuma un svētvietas, 23 taču priekškaram lai viņš klāt nenāk un altārim netuvojas, jo viņam ir kroplība – lai viņš nesagāna svētumu, jo es esmu Kungs, kas to svētī!”
24 Tā Mozus runāja uz Āronu, uz viņa dēliem un uz visiem Israēla dēliem.
