1 Tad Jozua, Nūna dēls, sūtīja slepeni no Sitimas divus vīrus kā izlūkus, sacīdams: "Noejiet turp un izlūkojiet zemi, bet it īpaši Jēriku!" Un viņi aizgāja un nonāca kādas sievas namā, kas bija netikle, un tās vārds bija Rahāba, un tie tur pārgulēja. 2 Un Jērikas ķēniņam tika paziņots: "Redzi, šinī naktī kādi vīri no Israēla bērniem ir nākuši šurp, lai izlūkotu zemi." 3 Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahābas un lika sacīt: "Izdod tos vīrus, kuri ir pie tevis atnākuši un iegājuši tavā namā, jo viņi ir nākuši visu šo zemi izlūkot." 4 Bet šī sieva ņēma abus vīrus, paslēpa viņus un sacīja: "Tie vīri ir gan pie manis bijuši, bet es nezināju, no kurienes viņi bija nākuši; 5 un, kad vārti bija jāaizslēdz, tumsai iestājoties, tad tie vīri izgāja; es nezinu, kurp tie vīri ir aizgājuši; dzenieties tiem steidzīgi pakaļ, tad jūs tos panāksit." 6 Bet viņa pati bija tos uzvedusi augšā uz jumta un paslēpusi zem linu kūlīšiem, ko tā bija sakārtojusi uz jumta. 7 Un vīri dzinās tiem pakaļ virzienā uz Jordānu līdz braslam; un vārti tika aizslēgti, kad viņu vajātāji bija izgājuši. 8 Un, pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumta. 9 Un viņa tiem vīriem sacīja: "Es zinu, ka Tas Kungs jums ir devis šo zemi un ka mūs pārņēmušas bailes no jums, un ka visi šīs zemes iedzīvotāji ir izbijušies jūsu priekšā, 10 jo mēs esam dzirdējuši, ka Tas Kungs ir licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs esat darījuši viņpus Jordānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, kurus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši. 11 Un, to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām. 12 Bet tagad zvēriet man pie Tā Kunga, tāpēc ka es esmu jums parādījusi labvēlību, ka arī jūs būsit labvēlīgi mana tēva namam un ka jūs man dosit drošu zīmi ķīlai, 13 ka jūs atstāsit dzīvus manu tēvu un manu māti, manus brāļus un manas māsas un visus tos, kas ir pie viņiem, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsit no nāves." 14 Tad tie vīri viņai sacīja: "Lai mūsu dvēseles ir galvojums par jūsējām, ja tikai jūs neizpaudīsit mūsu norunu. Kad Tas Kungs mums dos šo zemi, tad mēs tev parādīsim arī žēlsirdību un uzticību." 15 Tad viņa tos nolaida ar virvi pa logu zemē, jo viņas nams atradās pie pilsētas mūra, un pie šī mūra viņa dzīvoja. 16 Un viņa tiem sacīja: "Ejiet kalnos, ka jūs nesastaptu vajātāji, un paslēpieties tur trīs dienas, kamēr atgriezīsies atpakaļ vajātāji, pēc tam ejiet savu ceļu." 17 Tad vīri viņai sacīja: "Mēs kļūsim brīvi no tevis prasītā zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt. 18 Redzi, kad mēs nāksim šinī zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar kuru tu mūs nolaidi zemē, un sapulcini pie sevis šinī namā savu tēvu un savu māti, arī savus brāļus un māsas, sapulcini pie sevis visu sava tēva namu. 19 Un tad lai notiek tā: ikvienam, kas izies ārā pa tava nama durvīm, lai viņa asinis paliek uz viņa galvas, bet mēs pie tā nebūsim vainīgi. Bet ikviena asinis, kas būs ar tevi namā, lai paliek uz mūsu galvas, ja kāds savu roku pie viņa pieliktu. 20 Bet, ja tu izpaudīsi šo mūsu norunu, tad mēs būsim brīvi no zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt." 21 Tad viņa atbildēja: "Lai notiek, kā jūs sakāt!" Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja, bet sarkano virvi viņa piesēja pie loga. 22 Tā tie aizgāja un nonāca kalnos, kur palika trīs dienas, līdz kamēr atgriezās atpakaļ vajātāji; un vajātāji tos bija izmeklējušies pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši. 23 Tad šie abi vīri griezās atpakaļ un nonāca no kalniem lejā, cēlās pāri Jordānai un nāca pie Jozuas, Nūna dēla, un izstāstīja tam visu, kas tiem bija noticis. 24 Un tie teica Jozuam: "Tiešām, Tas Kungs ir nodevis visu šo zemi mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji jau tagad no mums ir izbijušies."
Izlūki Jērikā
(Ebr 11:31)1 Tad Jozua, Nūna dēls, no Šitīmas zemes slepeni sūtīja izlūkos divus vīrus un teica viņiem: “Ejiet un apskatiet gan to zemi, gan Jēriku!” Tie gāja un nonāca kādas maukas mājā – viņu sauca Rāhāba –, un viņi tur apmetās. 2 Kāds pastāstīja Jērikas ķēniņam: “Redzi, šonakt kādi no Israēla dēliem ir atnākuši izlūkot zemi.” 3 Un Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rāhābas, sacīdams: “Izdod tos vīrus, kas atnākuši pie tevis un ir tavā namā, jo tie atnākuši izlūkot visu zemi!” 4 Bet tā sieva noslēpa abus vīrus un sacīja: “Tiešām, šie vīri bija pie manis atnākuši, bet es nezināju, no kurienes viņi ir! 5 Un, kad slēdza vārtus, bija jau tumšs, tie vīri devās prom – es nezinu, kurp tie vīri aizgāja. Dzenieties ātri pakaļ, tad jūs viņus panāksiet!” 6 Bet viņa tos bija uzvedusi uz jumta un paslēpusi starp linu kūļiem, kas tai bija izlikti uz jumta. 7 Vīri dzinās viņiem pakaļ uz Jardānas pusi līdz pat braslam, bet vārti tika aizslēgti, tiklīdz vajātāji bija devušies tiem pakaļ. 8 Pirms vēl tie bija likušies gulēt, viņa uzkāpa uz jumta 9 un teica tiem: “Es zinu, ka Kungs jums ir atdevis šo zemi. Mūs ir pārņēmušas bailes no jums, un visi, kas mīt šajā zemē, ļimst jūsu priekšā. 10 Mēs esam dzirdējuši, kā Kungs jūsu priekšā licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem, kad jūs devāties projām no Ēģiptes, un ko jūs esat izdarījuši ar abiem amoriešu ķēniņiem, kas bija viņpus Jardānas, ar Sīhonu un Ogu, – jūs tos pagalam iznīdējāt! 11 Tiklīdz mēs to izdzirdējām, tā mūsu sirdis pamira un visiem noplaka dūša jūsu dēļ, jo Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un apakšā uz zemes! 12 Un tagad zvēriet man pie Kunga – es esmu darījusi jums labu, tad nu arī jūs dariet labu mana tēva namam – dodiet man drošu zīmi! 13 Atstājiet dzīvus manu tēvu un māti, manus brāļus un māsas, un visu, kas tiem, – glābiet mūsu dvēseles no nāves!” 14 Un vīri viņai teica: “Dodam savas dvēseles par jūsējām, ja neviens no jums neko nestāstīs! Kad Kungs dos mums šo zemi, tad mēs izrādīsim jums laipnību un turēsim vārdu!” 15 Tad viņa nolaida tos ar virvi pa logu, jo viņas nams bija iebūvēts pilsētas mūrī, tur viņa dzīvoja. 16 Un viņa tiem sacīja: “Dodieties kalnos, ka nesastopaties ar vajātājiem! Slēpieties tur trīs dienas, kamēr vajātāji būs atpakaļ, tad varat iet savu ceļu!” 17 Vīri viņai teica: “Lai uz mums negulstas vaina par šo zvērestu, ko tev devām! 18 Redzi, kad mēs nāksim ieņemt šo zemi, izkar pa logu sarkano virvi, ar ko tu mūs nolaidi lejā, un sapulcini pie sevis namā savu tēvu, māti, brāļus un visu sava tēva dzimtu. 19 Ikviens, kas dosies laukā pa tava nama durvīm, – tā asinis lai nāk pār viņa paša galvu, bet mēs būsim bez vainas, taču ikviens, kas paliks namā kopā ar tevi, – tā asinis lai nāk pār mūsu galvu, ja kāds viņam ko nodarīs. 20 Bet, ja tu kādam to pastāstīsi, tad mums nav vainas par šo zvērestu, ko tu liki mums zvērēt.” 21 Un viņa sacīja: “Lai ir, kā jūs teicāt!” Tad viņa ļāva tiem iet, tie devās projām, un viņa izkāra pa logu sarkanu virvi.
22 Viņi devās projām, gāja uz kalniem un palika tur trīs dienas, līdz vajātāji bija atgriezušies atpakaļ. Vajātāji bija tos meklējuši visu ceļu, bet nebija atraduši. 23 Abi vīri devās atpakaļ, nokāpa no kalniem, cēlās pāri un gāja pie Jozuas, Nūna dēla, un pastāstīja viņam visu, kas bija noticis. 24 Un viņi teica Jozuam: “Tiešām, Kungs ir atdevis mums visu to zemi, visi, kas mīt tajā zemē, ļimst mūsu priekšā!”
