1 Ījabs atbildēja un sacīja tā: 2 "Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos! 3 Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami. 4 Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un viņu indi dzer mans gars. Dieva iedvestās šausmas ir pret mani. 5 Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība? 6 Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā? 7 Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums. 8 Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu! 9 Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt vai kaut Viņš paceltu Savu roku, lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu! 10 Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdus. 11 Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas? 12 Un, ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vara, 13 tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man visas ir atrautas. 14 Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā. 15 Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri, 16 kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs, 17 bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas. 18 Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd. 19 Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Temas karavānas, uz tiem liek savas cerības Sabas ceļotāju pulki, 20 bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos. 21 Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi! 22 Vai es jebkad esmu sacījis: piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības, 23 un izglābiet mani no ienaidnieku rokas, un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem? 24 Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un, kur esmu izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt! 25 Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi? 26 Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāk? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti? 27 Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu! 28 Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus! 29 Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē! 30 Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai es būtu zaudējis spēju atšķirt taisnību no netaisnības?
Ījabs: mana apsūdzība ir taisnīga
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Kaut manu rūgtumu svērtin svērtu,
visu manu postu uz svariem liktu!
3 Par jūras smiltīm tas smagāk sver,
tādēļ vārdi man samisas.
4 Jo Visuvarenā bultas mani ķer,
un viņu indi dzer mana sirds,
Dieva briesmas stājas pret mani!
5 Vai mežēzelis brēks leknā zālē?
Vai vērsis mauros pie mistra siles?
6 Kas pliekanu ēdīs bez sāls?
Vai olas receklim kāda garša?
7 Negrib tam pieskarties mana dvēsele,
nešķīsta man šī maize!
8 Kaut man dāvātu, ko es lūdzu,
ko gaidu, kaut dotu Dievs,
9 lai uzklausa un sadragā mani,
izstiepj roku un nocērt mani!
10 Tad man būtu vēl mierinājums –
skaudrās sāpēs es gavilētu,
ka Svētā vārdus apslēpis neesmu!
11 Kur man spēks, lai vēl gaidu?
Kāds mans gals, ka vēl ciešos?
12 Vai es tik stiprs kā akmens?
Vai mana miesa no vara?
13 Vai palīdzība nav atņemta man
un mans padoms no manis atrauts?
14 Vai drauga žēluma nevajag tam,
kas izmisis kurn pret Stipro?
15 Viltīgi mani brāļi kā strauts,
kā palu gultne tie zūd,
16 tie melnē no ledus,
apslēpjas tajos sniegs,
17 kad tveice uznāk, tie sīkst,
karstumā iznīkst no savas vietas.
18 Karavānas nogriežas sānis,
tuksnesī noiet un pazūd,
19 lūko ūdeni Tēmas karavānas,
Šebas ceļinieki cer uz to –
20 kaunas, ka paļāvušies,
atnākuši tie pieviļas.
21 Tāpat jūs tagad ar mani –
ieraugāt briesmas, jau nobīstaties!
22 Vai tad sacīju: dodiet man!
No sava krājuma par mani maksājiet,
23 glābiet mani no naidnieku rokām,
no varmāku rokām izpērciet mani?!
24 Māciet mani, es cietīšu klusu!
Kur mana vaina, stāstiet man!
25 Cik stipri ir taisnības vārdi,
bet ko var pārmest tādi kā jūs?
26 Vai jūs domājat vārdus norāt?
Vai grūtdieņa vārdi tik vējam vien?
27 Par bāreni kauliņus metat,
tirgojaties par savu draugu!
28 Tad nu paceliet vaigu pret mani!
Vai tad es jums melotu vaigā?!
29 Atkāpieties! – te viltus nav,
nu atkāpieties! – es palieku taisns!
30 Vai man uz mēles ir netaisnība,
vai manas aukslējas nejustu postu?
