1 Sauc vien, varbūt radīsies kāds, kas tev atbildēs? Uz kuru no svētajiem eņģeļiem tu gribi savu skatu vērst? 2 Tik tiešām, nelgu nokauj sirdēsti, un vientiesīgo nogalina viņa pārmērīgā dedzība. 3 Es esmu gan redzējis arī nelgu iesakņojamies, bet drīz vien man bija jānolād viņa miteklis. 4 Viņa bērniem nebija nekāda atbalsta, tiesas priekšā vārtos tie tika samīti, jo nebija neviena glābēja. 5 Viņa pļāvumu apēda trūkuma cietējs, pat no ērkšķu vidus tie to izņēma, un plēsīgie tvēra pēc viņa mantības. 6 Jo nelaime neizaug no zemes pīšļiem, un ciešanas nedzen asnus no druvas, 7 bet cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu. 8 Bet es gan censtos iet klāt Dievam, un savu lietu es celtu priekšā Dievam, 9 Tam, kas dara jo varenas lietas, kuras nav izdibināmas, un brīnuma darbus bez skaita, 10 Viņam, kas liek lietum nolīt pār zemes virsu un kas pavēl debesu veldzei sniegt spirdzinājumu druvām līdzīgi tam, 11 kā Viņš liek augstāk pacelties zemajiem un liek kādreiz noskumušajiem priecāties par augstāko laimi; 12 Viņam, kas neliek izdoties viltnieku nodomam, tā ka viņu rokas negūst panākumu; 13 Viņam, kas notver gudros viņu viltībās, tā ka viltīgie pārsteidzas paši savos viltus nolūkos: 14 dienu tie saduras ar tumsu, un pašā dienas vidū viņi grābstās kā nakts laikā. 15 Viņš ir tas, kas izglābj no zobena, no viņu mutes, un nabago no stiprā rokas. 16 Un tā nelaimīgajam atkal rodas cerība, jo aplamība pati aizdara savu muti. 17 Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības, 18 jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina. 19 Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars. 20 Un bada dienā Viņš tevi izglābs no nāves, bet kara laikā no zobena varas. 21 No ļaunām mēlēm tu būsi drošs, un tev nebūs jābīstas no izpostīšanas, ka tā tevi sasniegs. 22 Tā tu drīkstēsi smieties par postu un dārgiem laikiem, un no lauku zvēriem tev nebūs ko bīties, 23 jo tev ir sava draudzība ar tīruma akmeņiem, bet plēsīgie zvēri sadzīvo ar tevi mierā. 24 Un tagad tu atzīsi, ka tava telts ir drošībā, un, kad tu apstaigā savu pagalmu, tu redzi, ka tev nenieka netrūkst, 25 un tu piedzīvosi, ka tavu pēcnācēju būs daudz, un to, kas no tevis būs cēlušies, ir tik, cik zāles virs zemes. 26 Un vecuma pilnbriedā tu ieslīgsi kapā, kā top ievākts nobriedumu sasniedzis kūlītis. 27 Redzi, to mēs esam izdibinājuši, klausi to un paturi labi vērā!"
Ījab, pieņem Dieva pārmācību!
1 Sauc nu, bet kas tev atbildēs?
Kuru no svētajiem tu vaicāsi?
2 Muļķi nogalē paša dusmas,
un nejēgu nokauj viņa dedzība!
3 Es redzēju ģeķi laižam saknes,
bet pēkšņi lāsts pār viņa namu,
4 viņa dēliem glābiņa nav,
vārtos apdala tos, un palīgs nenāk!
5 Viņa ražu badmira aprij,
ir to paņem, kas dzelkšņos izaug,
tver slāpstošie pēc viņa mantas.
6 Neba no pīšļiem nāk posts,
ne no zemes dīgst mokas,
7 jo cilvēks mokām dzimst,
kā dzirkstis šķiļas augšup skriet.
8 Nudien, pēc Dieva es dzītos
un savas rūpes nodotu Dievam,
9 kas veic lielas lietas, ko ne izprast,
un brīnumus bez sava skaita,
10 kas lietiem liek nolīt pār zemi
un ūdeņus sūta tecēt pār ārēm,
11 kas zemotos paaugstina
un zudušiem glābiņu dod,
12 kas viltnieku nolūkus sajauc,
ka rokas tiem padoma nerod,
13 kas gudros pašu viltībā notver,
un blēžu nodoms nepastāv –
14 dienā tos tumsa pārsteidz,
tie pusdienā grābstās kā naktī.
15 No zobena, no viņu mutes,
no spēcīgā rokas viņš bēduli glābj,
16 un nabagam cerība paliek –
netaisnībai aizbāzta rīkle!
17 Redzi, svētīts cilvēks, ko pārmāca Dievs!
Neatgrūd Visuvarenā rīksti!
18 Viņš ievaino, un viņš arī pārsien,
viņš satriec, un viņa roka sadziedē.
19 Sešreiz viņš tevi no mokām glābs,
un septiņreiz ļaunums nesasniegs tevi,
20 badā viņš paglābs tevi no nāves
un karā no zobena varas,
21 no dzelošas mēles būsi paslēpts
un nebaidīsies, kad nāks posts,
22 par postu un badu tu smiesies,
no zemes zvēriem tu nebīsies,
23 jo ar lauka akmeņiem derība tev
un lauka zvēriem ar tevi miers!
24 Tu atzīsi – droša ir tava telts,
tu raudzīsi – mājvietā netrūks nekā,
25 tu redzēsi, kā tava dzimta zeļ
un tavi dēsti kā zemes zāle!
26 Pilnā briedumā nāksi kapā
kā labības kūlis pļaujas laikā.
27 Redzi nu,
to izdibinājām – tā ir!
Uzklausi to un zinies pats!”
