1 Vai tev ir zināms kalnu kazu atnešanās laiks, vai tu vari novērot, kad briežu mātes grūsnas staigā? 2 Vai tu vari izskaitīt mēnešus, kad tās tādas staigā, un vai tu zini noteikti, kad tām jāatnesas? 3 Tās notupstas pie zemes uz ceļgaliem, tās slaidi izlaiž pasaulē savus bērnus un pašas viegli atbrīvojas no dzemdību sāpēm. 4 Tad viņu mazuļiem rodas spēks, tie vaļībā izaug lieli; tad tie aiziet projām un vairs neatgriežas pie tām atpakaļ. 5 Kas tad ir brīvībā palaidis meža ēzeli, un kas ir atraisījis valgus ēzeļa kumeļam, 6 kuram tuksnesi Es ierādīju par viņa mājokli un sāls stepi, kur viņam uzturēties? 7 Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām. 8 Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganību vietas, un, kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā. 9 Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles? 10 Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas? 11 Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam savus laukus un ražas ievākšanas darbus? 12 Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā? 13 Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām? 14 Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltīs; 15 viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās salauzīt gabalos. 16 Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas. 17 Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un arī ar saprātu Viņš to nav apveltījis. 18 Bet, tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku. 19 Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu? 20 Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes. 21 Un, kad ielejā kara zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā. 22 Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu. 23 Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma. 24 Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa. 25 Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš karakungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu. 26 Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem? 27 Jeb vai, klausot tavas mutes vārdiem, augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ arī savu ligzdu tik augstā vietā? 28 Tas mīt un pārnakšņo uz klints, tā cietoksnis ir tur - pāri kraujām un šķautnēm. 29 No turienes tas uzglūn laupījumam, un viņa acis redz tālu. 30 Viņa bērniem patīk dzert asinis, un, kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš."
Dievs par dzīvnieku pasauli un kārtību tajā
1 Vai zini, kad dzemdē kalnu kazas?
Vai par stirnu radībām tu gādā?
2 Vai gaidību mēnešus tām skaiti,
vai zini tām atnesību laiku?
3 Tās pietupstas, savus bērnus dzemdē,
savu radību pasaulē laiž,
4 to mazuļi stipri, tie laukā uzaug,
aizskrien, pie viņām nepārnāk.
5 Kas mežēzeli dara brīvu,
kas lauka ēzelim pinekļus atpin?
6 Es devu tam klajumā mājas
un par mitekli sāls laukus.
7 Par pilsētas pūli tas smej,
dzinēja klaigās tas neklausās,
8 kalnos ganības meklē,
pēc ik zaļuma tas tek.
9 Vai meža vērsis tev vergos,
vai nakšņos pie tavas siles?
10 Vai siesi šo virvēm pie vagas?
Vai ielejās ars, kā tu šim liec?
11 Vai tu paļausies, ka tas stiprs,
vai uzliksi savus pūliņus tam?
12 Vai tici, ka šis tavus graudus vāks,
pārvedīs tavu kūlumu?
13 Strausenes spārni līksmi plīv,
bet tie nav kā stārķenes spārni, –
14 savas olas tā paļauj zemei
un pīšļos tās gozē,
15 aizmirst, ka kāja var samīt tās,
ka lauka zvēri var sabradāt!
16 Pamet, it kā ne pašas bērnus!
Ka pūliņi tukšā, tā nebīstas –
17 jo Dievs licis aizmirst tai gudrību
un nav piešķīris saprašanu.
18 Bet, kad tā ceļas skriet,
par zirgu un jātnieku pasmej!
19 Vai tu devi zirgam spēku,
vai tu tērpi krēpēs tā kaklu,
20 vai tu tam liki kā sisenim lēkāt?
Diži tas sprauslā, ka briesmas!
21 Tas ielejā dīžājas un gavilē spēkā,
drāžas ieročiem pretī,
22 smej par bailēm un netrūkstas,
nebēg no zobena asmens.
23 Kad pie sāna tam bultu maks šķind,
kad šķēpi un pīķi liesmo,
24 trakos auļos viņš sašūpo zemi
un nestāv rāmi, kad taure sauc.
25 Kad taure skan, tas atbild: ī-hā! –
pa gabalu saož, kur karš
un virsnieku rēka un aurošana.
26 Vai vanags laižas pēc tava prāta,
pleš spārnus pret dienvidvēju?
27 Vai ērglis ceļas, kad tu tam liec,
un augstumos taisa ligzdu?
28 Klintīs viņš apmetas, tur viņš mīt,
uz klinšu zobiem un kalnu galiem,
29 no turienes viņš noglūn ēsmu –
tālu samana to viņa acs.
30 Viņa putnēni asinis rij,
kur nokautie – tur viņš.”
