1 Ījabs atkal atbildēja un sacīja: 2 "Klausaities, klausaities manu runu, un lai tā aizstāj man jūsu mierinājumus! 3 Atļaujiet man runāt, un pēc maniem vārdiem tad tu vari, cik gribi, zoboties! 4 Vai tad mana sūdzība vēršas pret cilvēkiem, bet vai man nav iemesla savā garā būt nepacietīgam? 5 Pagriezieties šurp pie manis - un jūs sastingsit un liksit roku uz savas mutes! 6 Pat man, tiklīdz es to tikai pieminu, ir jāizbīstas, un manu miesu sagrābj šaušalas! 7 Kāpēc bezdievīgie paliek dzīvi, top veci un pieņemas pat vareni spēkā? 8 Viņu vaigu priekšā ir nostiprinājušies to pēcnācēji, un viņu acu priekšā ir viņu atvašu atvases. 9 Viņu nami stāv neapdraudēti, tiem nevaid it nekādas bailes, un viņus neskar Dieva rīkste. 10 Viņu vērsis aplec un neatstāj teles ālavās, viņu govs atnesas, tā neizmetas. 11 Tie savus mazos zēnus izlaiž kā avju pulkus, un viņu bērni lēkā bariem. 12 Tie ir līksmi ar bungām un cītarām un priecājas ar stabuļu skaņām. 13 Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī. 14 Un, lūk, tomēr tie ir, kas saka Dievam: atkāpies no mums, mums nav nekādas patikas zināt Tavus ceļus! 15 Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam? 16 Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids! 17 Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar Savām dusmām, 18 ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka? 19 Dievs pataupa, jūs sakāt, viņa nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt viņam pašam un tā, lai viņš to mana, 20 ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuvarenā bardzības! 21 Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu pēc tam, kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits? 22 Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos? 23 Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm; 24 viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas; 25 un citam jāmirst dvēseles sarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus. 26 Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība. 27 Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri. 28 Ja jūs sakāt: kur tad palicis dižciltīgā mājoklis, un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? - 29 vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas tālus ceļus staigā un kuru zīmes jūs neatstājat bez ievērības? 30 Proti, ka ļaunais glābjas nelaimes dienā un bardzības dienā top pasargāts. 31 Un kas viņam atklāti acīs viņa ceļu pārmet, kas viņu soda, kad tas ko dara? 32 Nē, viņu vēl svinīgi pavada uz pēdējo dusas vietu un izliek pie viņa kapa vēl sardzi. 33 Maigi sedz viņu ielejas velēnas, un viņa dzīves gaitas turpina tālāk visa pasaule, tāpat kā bezgala daudz ir bijis viņam priekšgājēju. 34 Kālab tad jūs mani mierināt ar neīstu patiesību? Jūsu atbildes ir un paliek tikai māņi."
Ījabs: bezdievis bieži iziet bez soda
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Klausīt klausieties manus vārdus –
tad būsiet mani mierinājuši!
3 Cietieties, kamēr runāju, –
kad būšu runājis, tad varat smiet!
4 Vai tad pret cilvēku sūdzību ceļu?
Kā lai neizsīkst mana pacietība?
5 Uzlūkojiet mani un trūkstieties,
lieciet sev roku uz mutes!
6 Iedomājos un tūliņ sabīstos,
manu miesu drebuļi sagrābj:
7 kādēļ ļaundari dzīvo,
sasniedz vecumu vareni spēkos?
8 To dzimta stipra ap viņiem,
viņu atvases tiem acu priekšā,
9 to nami pasargāti no briesmām,
pār tiem neceļas Dieva rīkste,
10 tiem bullis aplec – un neviļas,
tiem tele apvedas – un neizmetas!
11 Tie savus mazuļus gana kā jērus,
un viņu bērni lēkā,
12 tie ņem bungas un kokles
un līksmo, kad stabule spēlē,
13 tie labi aizvada dienas,
tie viegli kapā aiziet,
14 Dievam tie saka: atkāpies no mums,
mēs tavus ceļus negribam zināt!
15 Kas ir Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu,
kāds labums mums, ka mēs to piesauktu?
16 Vai tad viņu labums nav viņu rokā? –
Lai man ļaundaru padoms tāls!
17 Vai gadās, ka ļaundaru gaismekļi apdziest?
Vai nāk pār tiem posts?
Vai viņš dusmās piešķir tiem mokas,
18 ka tie taptu kā salmi vējā,
kā pelavas, ko viesulis dzen?
19 Vai Dievs viņu dēliem taupa sodību?
Lai atmaksā pašam – ka zin!
20 Lai viņa acis nestundu pieredz,
lai Visuvarenā naidu viņš atdzeras –
21 kas viņam vairs gar savu namu,
kad mēnešu skaits jau aprāvies?
22 Vai Dievam kāds mācīs saprašanu?
Viņš pašus augstākos tiesā.
23 Viens nomirst pilns spēka
itin drošs un rimts,
24 viņa sāni taukuma klāti,
smadzenes kaulos atveldzētas.
25 Bet cits mirst ar rūgtu sirdi,
nebaudījis laba.
26 Blakus tie pīšļos gulēs,
un tārpi tos klās!
27 Saprotu gan jūsu domas,
jūsu viltu, kad uzbrūkat man!
28 Jūs sakāt: kur augstmaņa nams?
Kur telts, kurā ļaundari mita?
29 Vai ceļiniekiem neesat jautājuši,
vai viņu liecībām neesat ticējuši –
30 ka posta diena ļaundari saudzē
un dusmu dienā tas iziet sveikā?
31 Kas tam pārmetīs viņa gaitas?
Viņa nodarīto kas atmaksās?
32 Aizvada viņu uz kapiem –
pie kapa tam sardzi liek.
33 Tīksma tam ielejas smilts!
Pakaļ tam visi cilvēki nāk,
priekšgājējiem nav skaita!
34 Ko mierināt mani velti –
jūsu atbildēm nevar ticēt.”
