1 Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. 2 Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. 3 Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." 4 Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." 5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. 6 Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. 7 Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" 8 Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" 9 Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. 10 Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas." 11 To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt." 12 Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." 13 Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. 14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; 15 un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!" 16 Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" 17 Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. 18 Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. 19 Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. 20 Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. 21 Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! 22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." 23 Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!" 24 Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā." 25 Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, 26 un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" 27 Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." 28 Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc." 29 Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie Viņa. 30 Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. 31 Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. 32 Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." 33 Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma 34 un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!" 35 Jēzus raudāja. 36 Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!" 37 Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" 38 Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. 39 Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas." 40 Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" 41 Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! 42 Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." 43 Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" 44 Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet." 45 Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. 46 Bet daži no tiem aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis. 47 Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: "Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. 48 Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu." 49 Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: "Jūs neko nesaprotat 50 un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā." 51 Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā 52 un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. 53 No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut. 54 Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem. 55 Bet jūdu Pashā bija tuvu, un daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos. 56 Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, Templī stāvēdami: "Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?" 57 Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur Viņš ir, Viņš jāuzrāda, lai tie Viņu varētu apcietināt.
Lācara nāve
1 Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. 2 Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis. 3 Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” 4 Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” 5 Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. 6 Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. 7 Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” 8 Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” 9 Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. 10 Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” 11 To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.” 12 Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” 13 Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. 14 Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! 15 Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” 16 Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!”
Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība
17 Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. 18 Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju . 19 Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. 20 Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās. 21 Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22 Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.” 23 Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” 24 Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.” 25 Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! 26 Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?” 27 Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.”
Jēzus raud pie Lācara kapa
28 To pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un tai slepus sacīja: “Skolotājs ir klāt un sauc tevi!” 29 Viņa, to dzirdējusi, tūlīt piecēlās un gāja pie viņa. 30 Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet kavējās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. 31 Tad nu jūdi, kas bija namā un mierināja Mariju, redzēdami, ka viņa ātri pieceļas un iziet, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. 32 Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” 33 Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica: 34 “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!” 35 Jēzus raudāja. 36 Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!” 37 Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”
Lācara atdzīvināšana
38 Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens. 39 Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” 40 Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” 41 Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji! 42 Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” 43 To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” 44 Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”
Jūdu lēmums nogalināt Jēzu
45 Daudzi jūdi, kas bija atnākuši pie Marijas, ieraudzījuši, ko viņš ir izdarījis, sāka viņam ticēt. 46 Bet daži no viņiem nogāja pie farizejiem un izstāstīja, ko Jēzus bija darījis. 47 Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: “Ko lai darām? Šis cilvēks dara daudzas zīmes. 48 Ja mēs viņam tā ļausim, tad visi ticēs viņam, un atnāks romieši un atņems mums gan šo vietu, gan tautu.” 49 Viens no viņiem – Kajafa, tā gada augstais priesteris – tiem sacīja: “Jūs nekā nezināt, 50 un jūs nesaprotat, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.” 51 To viņš nesacīja no sevis, bet, būdams tā gada augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu. 52 Un ne vien par šo tautu, bet arī tādēļ, lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop. 53 Tad nu no šīs dienas tie nosprieda viņu nokaut. 54 Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja no turienes uz vietu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un palika tur kopā ar mācekļiem. 55 Jūdu Pashas svētki bija tuvu, un daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē pirms svētkiem, lai šķīstītos. 56 Tie meklēja Jēzu un, templī stāvēdami, runāja savā starpā: “Kā jūs domājat? Vai tad viņš tiešām neatnāks uz svētkiem?” 57 Bet virspriesteri un farizeji bija izdevuši pavēli, lai katrs, kas zina, kur viņš ir, viņu uzrāda, lai varētu viņu apcietināt.
