Jāņa 1

Jāņa evaņģēlijs ir stāsts par Jēzus dzīvi, galvenokārt par viņa publisko kalpošanu. Evaņģēlijs cenšas nodot vēsti par Jēzu un aicina cilvēkus viņam ticēt. Salīdzinājumā ar pārējiem trim evaņģēlijiem Jāņa evaņģēlijam ir savas īpašas iezīmes.

Tēma

Svarīgi un Jānim raksturīgi motīvi ir kontrasts starp Dievu un pasauli, starp gaismu un tumsu un pavēle mīlēt. Atšķirībā no Mateja, Marka un Lūkas, Jānis uzsver Jēzus ciešo saikni ar Tēvu, t.i., tajā, ko viņš saka un dara, Jēzus ir vienots ar Dievu. Turklāt cilvēka pestīšanu vai nosodījumu Jānis saista tieši ar to, kāda ir šī cilvēka reakcija, satiekoties ar Jēzu, jo ikviens, kurš tic, tiek izglābts un iegūst mūžīgo dzīvību, bet tas, kurš noraida Jēzu, tiek notiesāts.

Labi zināmi jēdzieni šajā evaņģēlijā ir: Jēzus ir Vārds, Gaisma, vienpiedzimušais Dēls, Pravietis, Skolotājs, kas nāk no Dieva, Kungs, Maize, Durvis, Labais Gans, Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Stils

Šis evaņģēlijs ir uzrakstīts diezgan vienkāršā stilā, nav lielas daudzveidības vārdu krājuma izvēlē un teikuma uzbūve nav sarežģīta. Pārsteidzoši ir tas, ka Jānis konkrētus vārdus lieto dažādiem līmeņiem, t.i., ar parastu vai reliģisku nozīmi. Tā rezultātā cilvēki bieži vien nesaprot Jēzu un dialogā starp Jēzu un citiem cilvēkiem izraisās pārpratumi. Kā piemērs tam ir saruna ar Nikodēmu (Jāņa 3), ar samarieti (Jāņa 4) un ar aklo vīru (Jāņa 9).

Jāņa evaņģēlijs: uzbūve

Jāņa evaņģēlijs ir ceturtais evaņģēlijs Jaunajā Derībā un tam ir savs individuāls stils un saturs.

Saturs īsumā

Jāņa evaņģēlijs sākas ar prologu, kas nosaka visas šīs grāmatas ietvaru: Jēzū Dievs no jauna runā savu radošo Vārdu, – ka pasaulē ir jābūt gaismai un dzīvībai. Pēc tam seko tā sauktā Zīmju grāmata (Jāņa 1:19-12:50). Šajā daļā atrodas virkne ar sešām brīnumainām zīmēm, kurās Jēzus izpaužas kā Gaisma un Dzīvība. Jo vairāk Jēzus atklājas, jo lielāka pretestība pret viņu pieaug jūdu vidū. Sākotnēji Jēzus sastopas ar atsaucīgu attieksmi, taču vēlāk diskusijas kļūst nokaitētākas. Zīmju grāmatas beigās tiek pieņemts lēmums Jēzu nonāvēt.

Nākamā Jāņa evaņģēlija daļa ir tā sauktā Godības grāmata (Jāņa 13-21), kas sastāv no divām daļām. Pēc Jēzus izteiktajām atvadu runām mācekļiem seko stāsts par Jēzus apcietināšanu, Pilāta veikto nopratināšanu un Jēzus krustā sišanu. Stāsti par Jēzus parādīšanos pēc augšāmcelšanās atklāj, kā gaisma atkal spīd viņa mācekļiem.

Uzbūve

Jāņa evaņģēlijs: autors

Jāņa evaņģēlijs laikam ir visjaunākais evaņģēlijs Jaunajā Derībā. Tas uzrakstīts aptuveni laika posmā no mūsu ēras 90.- 100. gadam. Nav skaidrs, kas sarakstījis Jāņa evaņģēliju.

Norādes Jāņa evaņģēlijā par tā sarakstītāju

Jāņa evaņģēlijs ir ilga tradīcijas perioda rezultāts. Divas norādes par to var atrast pašā evaņģēlijā:

• “Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Mesija, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.” (Jāņa 20:30-31).
• “Šis māceklis ir tas, kurš par visu šo liecina un ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa.” (Jāņa 21:24).

“Mēs” pēdējā citātā apzīmē tos, kas bija atbildīgi par teksta galīgo sagatavošanu. Viņi it īpaši vēlas lasītājiem nodot šī autoritatīvā mācekļa liecību, kurš ir viņu skolotājs.

Jānis, Zebedeja dēls?

Saskaņā ar senu tradīciju Jāņa evaņģēliju uzrakstījis Jānis, Zebedeja dēls (Marka 1:19 un Jāņa 21:2), kad viņš savas dzīves beigās uzturējās Efezā.

Viņš varētu būt tas pats Jānis, kurš Jāņa evaņģēlijā bieži tiek saukts par “mācekli, kuru Jēzus mīlēja”. Tomēr no paša evaņģēlija to nevar izsecināt. Un tāpēc autora identitāte paliek neskaidra.

Jāņa evaņģēlijs: sarakstīšanas laiks

Jāņa evaņģēlijs lielākoties tiek datēts ar aptuveni mūsu ēras 90.-100.gadu, bet jebkurā gadījumā pēc Marka, Mateja un Lūkas evaņģēlijiem, ar kuriem tam ir daudz kopīga materiāla. Tomēr Jāņa evaņģēlijs piedāvā pats savu materiāla interpretāciju un sniedz tam jaunu ietvaru.

Jāņa evaņģēlija fons

Evaņģēlija nodošanas procesā “Jāņa aprindas” šiem stāstiem uzlika savu zīmogu. Atvadu runas, kuras Jēzus teica saviem mācekļiem (Jāņa 13-17), rada priekšstatu par nelielu draugu grupu naidīgā pasaulē. Grupas iekšpuse un ārpuse absolūti kontrastē viena ar otru. Šīs “Jāņa aprindas” acīmredzot ir nospiedošais mazākums, kas jūtas apdraudēts un domā asos kontrastos. Tas nozīmē, ka kontrasts starp ticību Jēzum un tādā veidā iegūtu izglābšanos un neticību viņam ir īpaši spēcīgs.

Jāņa evaņģēlijam ir savi galvenie jēdzieni, piemēram, mūžīgā dzīvība, ticība, spriedums, mīlestība, zināšanas, pārākums un gods.

Jāņa evaņģēlijs un pārējie evaņģēliji

Jāņa evaņģēlijs daudzos punktos atšķiras no sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Lielas atšķirības ar atrast attiecībā uz vārdu lietojumu, uzbūvi un savstarpējo atkarību. (Lasīt vairāk par Jāņa un sinoptiskajiem evaņģēlijiem.)

Jāņa evaņģēlijs ļoti atšķiras no sinoptiskajiem evaņģēlijiem.

Sinoptiskajos evaņģēlijos ir aprakstīta:

• Jēzus kalpošana Galilejā,
• Ceļojums uz Jeruzālemi,
• Jēzus nāve Jeruzālemē un augšāmcelšanās aptuveni Pesaha svētku laikā.

Daži domā, ka visi šie notikumi norisinājās viena gada laikā, jo sinoptiskajos evaņģēlijos ir minēti tikai vieni Pesaha svētki. Citi domā, ka saskaņā ar šiem evaņģēlijiem Jēzus kalpošana ilga nenoteiktu laiku un beidzās ar Pesaha svētkiem.

Jāņa evaņģēlijs

Jāņa evaņģēlijs sniedz pavisam citu ainu. Saskaņā ar šo evaņģēliju Jēzus kalpošana ilga trīs gadus. Arī Jēzus, saskaņā ar šo evaņģēliju, neapmeklēja Jeruzālemi tikai vienu reizi, t.i., savas kalpošanas noslēgumā, bet gan devās uz turieni vairākas reizes. Jānim ir cits laika grafiks. Daudzi Jāņa stāsti sinoptiskajos evaņģēlijos nav sastopami. Turklāt Jāņa evaņģēlija autora skatījums uz Jēzu ir citādāks nekā pārējos evaņģēlijos atrodamais.

Līdzīgais Jāņa un sinoptiskajos evaņģēlijos

Tomēr gan Jāņa, gan sinoptiskajiem evaņģēlijiem ir kaut kas līdzīgs. Skatīt, piemēram, Jāņa 4:46-53 un Lūkas 7:1-10 un Mateja 8:5-13.

Daudzi zinātnieki domā, ka Jāņa evaņģēlija autors pazina vienu vai vairākus evaņģēlistus. Tas ir ļoti iespējams. Taču, ja viņš tos patiešām izmantoja kā avotu, viņš to darīja citādāk, nekā Mateja un Lūkas evaņģēlijs to darīja ar Marka evaņģēliju.

Sinoptiskie evaņģēliji

Trīs sinoptiskie evaņģēliji – Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijs – ir tik ļoti līdzīgi cits citam satura, uzbūves un vārdu lietojuma ziņā, ka tos var lasīt paralēli.

Sinopse

Grāmatu, kurā šie trīs evaņģēliji ir parādīti paralēli cits citam, izkārtoti trīs slejās, sauc par sinopsi – “visa pārskatu” jeb “vispārējo apskatu”. Sinopsē visus trīs evaņģēlijus var viegli salīdzināt vienu ar otru.

Sinoptisko evaņģēliju uzbūve

Visiem trim sinoptiskajiem evaņģēlijiem ir vienāda uzbūve stāstam par Jēzu. Pēc sākumā sniegtās ģenealoģijas (lai gan Marka evaņģēlijā tās nav) mums vispirms tiek stāstīts par Jēzus kalpošanu Galilejā un tās apkārtnē. Pēc tam šis Jēzus kopā ar saviem mācekļiem dodas uz Jeruzālemi. Tur viņš pavada savas pēdējās dienas. Viņu apcietina un nonāvē. Evaņģēliji noslēdzas ar Jēzus augšāmcelšanos.

Sinoptisko evaņģēliju savstarpējā saistība

Mateja, Marka un Lūkas evaņģēliju savstarpējo saistību skaidro šādi.

Marks ir Mateja un Lūkas evaņģēliju avots

Marka evaņģēlijs ir visvecākais evaņģēlijs. Mateja un Lūkas evaņģēliju autori zināja Marka evaņģēliju un izmantoja to savā darbā. Viņi brīvi izturējās pret Marka evaņģēlijā atrodamo materiālu un tādā veidā ieviesa savus akcentus.

Šis hipotētiskais scenārijs ir pazīstams kā Marka evaņģēlija prioritāte. No 665 pantiem, kas iekļauti Marka evaņģēlijā, aptuveni 600 no jauna parādās Mateja evaņģēlijā (dažkārt saīsinātā veidā) un apmēram 350 parādās Lūkas evaņģēlijā.