1 Eita un pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību,- tad Es tai piedošu! 2 Un, jebšu tie arī apliecina, sacīdami: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! - tie zvēr nepatiesi. 3 Ak, Kungs! Vai Tavas acis neraugās uz uzticību un patiesību? Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties. 4 Tad es domāju: tādi ir tikai mazie nabaga ļaudis, tie ir neprātīgi, jo tie nepazīst Tā Kunga ceļus un sava Dieva prasības. 5 Es iešu pie lielajiem un runāšu ar tiem; tie taču pazīs Tā Kunga ceļu, sava Dieva prasības. - Bet taisni tie visi ir šo jūgu nokratījuši un savas saites sarāvuši! 6 Tādēļ tos plēsīs lauva, kas nāk no meža, tuksneša vilki tos nomāks, leopards glūnēs uz viņiem pilsētu priekšā, tas saplosīs visus, kas no turienes izies laukā. Jo daudz ir viņu grēku, un viņu pārkāpumi ir dažādi. 7 "Kāpēc Es to tev lai piedodu? Tavi bērni ir Mani atstājuši un zvēr pie tiem, kas nav dievi. Kaut gan Es esmu viņus paēdinājis, tie pārkāpj laulību un skrien netiklības namā. 8 Kā iekarsuši ērzeļi tie blandās apkārt, un ikviens zviedz pēc sava tuvākā sievas. 9 Vai Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es to tādai tautai kā šī lai nepiemeklētu dusmās? 10 Kāpiet uz tās mūriem un graujiet tos, bet nesagraujiet tos pavisam! Nogrieziet tās vīnogu stīgas, jo tās nepieder vairs Tam Kungam. 11 Israēla nams un Jūdas nams palikuši Man pavisam neuzticīgi un rīkojušies pret Mani necienīgi, saka Tas Kungs, 12 tie aizliedza To Kungu un sacīja: Viņš nav nekas! Mums nekas ļauns nenotiks, mēs neredzēsim ne zobena, ne bada! 13 Arī pravieši runā vējā, Tā Kunga vārds nav pie viņiem. Lai viņiem vēja liktenis!" 14 Tādēļ arī saka Tas Kungs Dievs Cebaots: "Tāpēc ka jūs šādu vārdu sludināt, Es likšu Savus vārdus kā uguni tavā mutē un šo tautu padarīšu par malku, ka tā to aprīs! 15 Redzi, Es atvedīšu un iecelšu pār jums, Israēla nams, tautu no tālienes, saka Tas Kungs, stipru tautu, kuras valoda tev ir sveša, un tu nesaproti, ko tā runā. 16 Tās bultu maksts ir kā atvērts kaps, tie visi ir varonīgi karotāji. 17 Tā apēdīs tavu ražu un tavu maizi; tā iedzīs nāvē tavus dēlus un tavas meitas, aprīs tavus vēršus un sīklopus, noplūks kailu tavu vīna un tavu vīģes koku; tavas stiprās pilsētas, uz kurām tu paļāvies, tā izpostīs ar zobenu. 18 Bet arī tanīs dienās, saka Tas Kungs, Es negribu jūs pavisam iznīcināt. 19 Un, kad jūs jautāsit: kādēļ Tas Kungs, mūsu Dievs, mums to visu darījis? - tad atbildiet tiem: kā jūs esat Mani atstājuši un kalpojuši svešiem dieviem savā zemē, tā jūs kalposit svešiem tādā zemē, kas jums nepieder!" 20 Sludiniet to Jēkaba namam, nesiet šo vēsti Jūdas zemei un sakiet: 21 "Klausies jel, tu negudrā tauta, bez prāta, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis, bet kas tomēr nedzird! 22 Mani jūs negribat bīties un Manā priekšā bijībā zemoties, saka Tas Kungs, tā priekšā, kas licis smiltis jūrai par paliekamu robežu, ko tā nepārkāps; lai gan tās viļņi plosās, tie tomēr nekā nespēj, lai gan tie krāc, tie tomēr neiet pāri robežai. 23 Šai tautai ir ietiepīga un nepakļāvīga sirds; tie ir atkrituši un aizgājuši; 24 tie nekad nav savā sirdī domājuši: bīsimies To Kungu, mūsu Dievu, kas mums dod lietu, agro un vēlo, katru savā laikā, kas ļauj ieturēt mums par svētību noliktās pļaujas laika nedēļas! 25 Jūsu noziegumi to aizkavēja, un jūsu grēki laupīja jums svētību. 26 Jo Manas tautas vidū ir bezdievji, kas slepus uzglūn citiem, zagdamies kā putnu ķērēji; viņi izliek valgus un gūsta cilvēkus. 27 Kā putnu sprosts pildās ar putniem, tā pildās viņu nami ar netaisnu mantu; tā tie kļuvuši lieli un bagāti. 28 Tie ir kļuvuši apaļi un trekni, viņu nelietība iet pāri par mēru, tie neturas pie taisnības, tie neiestājas par bāriņu lietām, lai tiem palīdzētu vajadzībā, un neizdod nabagiem viņu tiesu. 29 Vai Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos dusmās tādai tautai?" 30 Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē: 31 pravieši sludina melus, un priesteri iet ar tiem roku rokā, un manai tautai tas patīk. Bet ko tad jūs darīsit, kad viss ies uz beigām?
Jeruzālemes bezdievība
1 Klīstiet pa Jeruzālemes ielām,
jel raugiet un ziniet! –
Meklējiet laukumos,
vai vēl kādu atradīsiet!?
Ja tur ir kāds,
kas dara tiesu un meklē taisnību,
tad es tev piedošu!
2 Ja arī tie teiks:
dzīvs Kungs! –
būs melīgi zvērējuši!
3 Kungs, vai tavas acis neredz patiesību?
Tu viņus sit,
bet tie nebīstas,
tu dari tiem galu,
bet tie liedzas laboties, –
cietāk par klinti
nocietinājuši savas sejas,
liedzas atgriezties.
4 Es teicu:
tie taču niekkalbji,
jo nezina Kunga ceļu,
sava Dieva tiesu.
5 Es iešu pie stiprajiem
un runāšu ar tiem,
tie zinās Kunga ceļu,
sava Dieva tiesu! –
Kā vieni, tā otri
jūgu salauzuši
un saites sarāvuši!
6 Tādēļ tos aprīs
biezokņu lauva,
klajumu vilks
tos saplēsīs,
leopards viņu pilsētām uzglūn, –
kas iznāks – to saplosīs,
jo tiem grēku daudz,
un liela to atkrišana!
7 “Kā lai piedodu tev?
Tavi dēli mani ir atmetuši
un zvērējuši tiem,
kas pat nav dievi!
Es viņus baroju,
bet tie pārkāpa laulību
un bariem slāja uz mauku māju!
8 Kā vaisli un baroti zirgi
tie zviedz pēc sava tuvākā sievas!
9 Vai tādus lai atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?
10 Kāpiet viņas vīnadārzos
un graujiet tos,
tik neizpostiet pavisam!
Izraujiet viņas stīgas,
jo tās nepieder Kungam!
11 Jo viltin pievīlis mani
Israēla nams un Jūdas nams,
saka Kungs,
12 tie noliedz Kungu
un saka: tas nav viņš!
Pār mums nenāks ļaunums,
ne badu, ne zobenu
mēs neredzēsim. –
13 Pravieši ķers vēju,
un vārda tiem nebūs –
tā tiem tiks darīts!”
Sprieduma vēstījums
14 Nu saka Kungs,
Pulku Dievs:
“Tādēļ ka jūs tā teicāt,
redzi, es likšu savus vārdus
tavā mutē kā uguni,
un šo tautu par malku,
lai uguns tos aprij!
15 Redzi, Israēla nams,
es uzsūtīšu
tev tautu no tālienes,
saka Kungs,
tā ir sīksta tauta,
tā ir sena tauta,
tās mēli tu nezini,
un, ko tie saka,
tu nesaproti.
16 Viņu bultu maks
ir kā atvērts kaps,
viņi visi ir varoņi!
17 Tie aprīs tavus graudus un maizi,
aprīs tavus dēlus un meitas,
aprīs tavas avis un vēršus,
aprīs tavus vīģes kokus un vīnakokus,
tavas nocietinātās pilsētas,
uz ko tu paļaujies,
tie sagraus ar zobenu.
18 Bet pat tajās dienās, saka Kungs, es tevi nenobeigšu pavisam! 19 Un, kad tie prasīs: kādēļ Kungs, mūsu Dievs, mums visu to darīja? – saki tiem: kā jūs atmetāt mani un savā zemē kalpojāt svešiem dieviem, tā jūs kalposiet svešiniekiem zemē, kas nebūs jūsu!”
20 Stāstiet to Jēkaba namam
un vēstījiet Jūdā:
21 “Klausies nu,
muļķu un bezsiržu tauta,
jums ir acis,
bet jūs neredzat,
jums ir ausis,
bet jūs nedzirdat!
22 Vai manis jūs nebīstaties,
saka Kungs,
vai nedrebat manā priekšā?
Es liku smiltis par robežu jūrai –
mūžīgu šķērsli, kam netikt pāri!
Tā gan sitas, bet nevar,
krāc viļņus, bet pāri netiek!
23 Šai tautai bija
spītīga un iecirtīga sirds,
tā novērsās un aizgāja prom.
24 Tie neteica savās sirdīs:
lai bīstamies Kunga,
mūsu Dieva,
kas mums laikā dod
lietu, lītavas un rasu
un īstajā reizē
rūpē mums ražu.
25 To jums atņēma jūsu vainas,
un jūsu grēki liedza jums labu!
26 Jo manā tautā atradās ļaundari,
tie glūn un liecas
kā putnu ķērāji,
tie lamatas izliek
un cilvēkus ķer.
27 Kā būrī pilns putnu,
tā viņu mājās pilns laupījuma,
tie tapuši lieli un bagāti,
28 tie treknumā ļum,
pārplūst no ļaundarības,
taisnu tiesu tie nespriež,
bāreņiem tiesā nepalīdz,
nabagu taisnību neaizstāv.
29 Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?”
30 Šausmas un šaušalas
notikušas uz zemes –
31 pravieši pravieto melus,
priesteri valda, kā tīk,
un manai tautai tas tīk!
Ko darīsiet, kad nāks gals?
