1 Israēla vīri bija Micpā solījušies, zvērēdami: "Neviens no mums nedos savu meitu benjamīniešiem par sievu." 2 Un tauta nogāja uz Bēteli un palika tur līdz vakaram Dieva priekšā, un tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām 3 un teica: "Kādēļ, ak, Kungs, Israēla Dievs, tam bija Israēlā tā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!" 4 Un nākamajā rītā agri tauta cēlās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upurus. 5 Un Israēla bērni jautāja: "Kurš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz draudzes sapulci pie Tā Kunga?" Jo bija ar zvērestu noteikts, ka tam, kas neatnāktu pie Tā Kunga uz Micpu, tam jātiek nonāvētam. 6 Tomēr sava brāļa Benjamīna Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīja: "Šodien vesela cilts ir atlauzta no Israēla! 7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie Tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!" 8 Un viņi jautāja: "Vai ir kāds no Israēla cilts, kurš nebūtu devies pie Tā Kunga uz Micpu?" Un redzi, neviens no Jabešas Gileādā nebija nācis nometnē uz sapulci. 9 Tad ļaudis tika vēlreiz pārskaitīti, un redzi, tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā. 10 Tad sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstošus vīru no tiem stiprākiem vīriem un tiem pavēlēja, sacīdami: "Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas Gileādā, iedzīvotājus - gan sievas, gan mazos bērnus! 11 Bet šī ir tā lieta, kas jums ir jādara: visi vīri un visas sievas, kuras vīriem piederējušas, jums jāiznīcina." 12 Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četri simti meitenes, jaunavas, kuras nebija vīru pazinušas un ar tiem gulējušas; tās viņi aizveda uz nometni Šīlo, kas bija Kānaāna zemē. 13 Tad visa sapulce nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna bērniem, kas atradās pie Rimonas klints. 14 Tā tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika. 15 Un tautai bija Benjamīna žēl, ka Tas Kungs bija izrāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs. 16 Un tad draudzes vecaji sacīja: "Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?" 17 Tad tie sacīja: "Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna cilts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus. 18 Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ar zvērestu ir solījušies: nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod benjamīniešiem par sievu!" 19 Un viņi sacīja: "Redzi, ik gadus ir Tā Kunga svētki Šīlo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, bet, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sihemu, tad dienvidos no Lebonas." 20 Un viņi pavēlēja Benjamīna bērniem, sacīdami: "Ejiet un paslēpieties vīna dārzos! 21 Un, ja jūs tad novērojat, ka tuvojas Šīlo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna dārziem, satveriet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi. 22 Un, ja viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: "Dodiet tās mums labprātīgi - mēs neviens neesam ņēmuši sev sievu karā, un arī jūs paši tās viņiem neesat devuši; citādi jūs tagad būtu vainīgi." 23 Un Benjamīna bērni tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs. 24 Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie savas dzimtas, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu. 25 Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; un ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs.
Benjāmins tiek glābts no iznīcināšanas
1 Israēla vīri bija zvērējuši Micpā: “Neviens no mums nedos savu meitu benjāminietim par sievu!” 2 Tauta sanāca Bētelē, sēdēja tur Dieva priekšā līdz vakaram un jo skaļi un rūgti raudāja, 3 sacīdami: “Kungs, Israēla Dievs, kāpēc tā ir noticis Israēlam, ka šodien ir zudusi viena no Israēla ciltīm!?” 4 Nākamajā rītā agri tauta cēla tur altāri un pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus.
5 Israēla dēli sacīja: “Kurš nav atnācis visu Israēla cilšu sapulcē pie Kunga?” – jo tie bija saistīti ar smagu zvērestu, ka tam, kurš nebūs atnācis pie Kunga Micpā, mirtin jāmirst! 6 Israēla dēliem bija žēl savu brāļu benjāminiešu. Tie sacīja: “Šodien viens zars no Israēla ir nocirsts. 7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie dabūtu sievas, jo mēs taču esam zvērējuši pie Kunga nedot viņiem sievas no savām meitām?” 8 Un tie runāja: “Vai ir kāda no Israēla ciltīm, kas nav nākusi pie Kunga uz Micpu?” Un, redzi, neviens no Jābēš-Gileādas nebija atnācis uz sapulci nometnē. 9 Ļaudis tika pārskaitīti, un tiešām tur nebija neviena no Jābēš-Gileādas. 10 Tad viņi aizsūtīja turp divpadsmit tūkstošus vīru lielu pulku no stipriniekiem un pavēlēja tiem: “Ejiet un ar zobena asmeni izkaujiet visus, kas mīt Jābēš-Gileādā, arī sievas un bērnus! 11 Dariet tā – ikvienu vīru un sievu, kas ar vīru gulējusi, iznīciniet!” 12 Un starp Jābēš-Gileādas iedzīvotājiem tie atrada četrsimt jaunavas, kas nebija ar vīru gulējušas. Tās viņi atveda uz nometni Šīlo, kas Kanaāna zemē.
13 Tad visa sapulce sūtīja vēsti Benjāmina dēliem, kas bija uz Rimmonas klints, un pasludināja tiem mieru. 14 Tad benjāminieši atgriezās, un tie deva viņiem tās sievas, kas bija atstātas dzīvas no Jābēšas sievām, bet tiem to nepietika. 15 Un tautai bija žēl Benjāmina, jo Kungs bija izrāvis robu Israēla ciltīs. 16 Tad sapulces vecajie sacīja: “Ko lai darām ar tiem, kas palikuši bez sievām, jo benjāminiešu sievas ir iznīcinātas?!” 17 Viņi teica: “Izbēgušajiem benjāminiešiem ir jādabū mantojums, lai cilts netiktu izdzēsta no Israēla. 18 Bet mēs nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla dēli ir zvērējuši: nolādēts, kas dod sievu benjāminietim!”
19 Tad viņi teica: “Redzi, gadu no gada Kungam ir svētki Šīlo, kas atrodas uz ziemeļiem no Bēteles, uz austrumiem no lielceļa, kas iet augšup no Bēteles uz Šehemu, uz dienvidiem no Lebonas.” 20 Un viņi lika Benjāmina dēliem: “Ejiet un noslēpieties vīnadārzos! 21 Kad jūs redzēsiet – lūk, Šīlo meitas nāk laukā, lai grieztos dejā, tad iznāciet no vīnadārziem, saķeriet sev katrs pa sievai no Šīlo meitām un dodieties uz Benjāmina zemi! 22 Ja viņu tēvi vai brāļi nāks mums sūdzēties, mēs tiem teiksim: ļaujiet mums būt žēlīgiem pret viņiem, jo mēs neesam ieguvuši vīriem sievas karā, nedz jūs esat viņiem tās devuši, ka jūs būtu vainīgi.”
23 Benjāmina dēli tā arī darīja – ņēma sievas pēc sava skaita no dejotājām, kuras tie nolaupīja, un tad atgriezās savā īpašumā, atjaunoja pilsētas un tur apmetās. 24 Bet Israēla dēli tolaik devās prom no turienes katrs uz savu cilti un dzimtu – ikviens devās uz savu īpašumu. 25 Tolaik Israēlā nebija ķēniņa un katrs darīja, kā tam šķita pareizi.
