1 Uzklausait Mani jūs, kas tiecaties pēc taisnības, jūs, kas mīlat To Kungu! Uzlūkojiet to klinti, no kuras esat cirsti, un to akas dzīli, no kuras esat izrakti! 2 Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs ar sāpēm dzemdējusi! Tad viņš vēl bija viens, kad Es viņu aicināju, bet Es viņu svētīju un vairoju. 3 Jo Tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par Tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas. 4 Klausaities uz Mani jūs, Mana tauta, atveriet savas ausis, Manas tautas locekļi! Jo likumi un pamācība nāks no Manis, Savu taisnību Es gribu padarīt tautām par gaismu. 5 Mana taisnība ir tuvu, Mana palīdzība tuvojas. Manas rokas tiesās tautas, uz Mani raugās cerībā jūras salas, un no Manas rokas tās gaida palīdzību. 6 Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skataities lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs. 7 Uzklausait Mani jūs, kas pazīstat taisnību un mīlat to, jūs ļaudis, kam sirdī Mani baušļi! Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem! 8 Jo kodes viņus saēdīs kā drēbi un dažādi grauzēji kukaiņi kā vilnu, bet Mana taisnība paliks mūžīgi un Mana palīdzība uz radu radiem. 9 Celies, celies un apjozies ar spēku, tu Tā Kunga elkonis! Celies kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai ne Tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi? 10 Vai ne Tu padarīji jūru sausu, nosusināji lielos ūdens plūdus un pārvērti jūras dziļumus par staigājamu ceļu, lai izglābtie varētu pa to iziet? 11 Tā atgriezīsies Tā Kunga atpirktie ar gavilēm Ciānā, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksme pildīs viņu sirdis, no viņiem atstāsies skumjas un bēdas. 12 Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem cilvēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, 13 un tomēr aizmirsti To Kungu, savu radītāju, kas debesis izpletis un licis pamatus zemei, un ka tu dzīvoji mūžīgās bailēs no apspiedēja niknuma, kad tas taisījās tevi samaitāt? Kur tad nu palicis šis apspiedēja niknums? 14 Un drīzi jo drīzi saistītais būs svabads no važām un nemirs un nenogrims pazemē; arī maizes tam netrūks, 15 tik tiešām, ka Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas saviļņo jūru, ka tās viļņi krāc: Kungs Cebaots ir Viņa vārds. 16 Un Es ieliku Savus vārdus tavā mutē un tevi pasargāju Savas rokas ēnā, lai Es radītu debesis, liktu zemei pamatus un sacītu Ciānai: tu esi Mana tauta! 17 Mosties, mosties, celies, Jeruzāleme, kas tu esi dzērusi no Tā Kunga rokas Viņa dusmības kausu, iztukšojusi līdz dibenam reibinošas dziras kausu! 18 No visiem tās dzemdētiem dēliem nebija neviena, kas to būtu izvadījis drošībā un miera vietā; no tās uzaudzinātiem dēliem nebija neviena, kas to būtu ņēmis pie rokas. 19 Divkārtīgs likteņa sitiens ķēra tevi, bet kas gan sajūt līdzcietību pret tevi? Tur bija varmācība un posts, bads un zobens. Kā Es gan būtu varējis tevi iepriecināt? 20 Tavi dēli gulēja nevarīgi visos ielu stūros kā stirna tīklā, Tā Kunga, tava Dieva, dusmu un draudu ķerti. 21 Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nelaimīgā, kas esi apreibusi, bet ne no vīna! 22 Tā saka Tas Kungs, Visuvarenais un tavs Dievs, kas aizstāv Savas tautas lietu: "Redzi, Es izņēmu no tavām rokām reibinošu dziras kausu, Savu dusmu kausu! Tev nebūs turpmāk vairs no tā jādzer, 23 bet Es to ielikšu tavu apspiedēju rokās, kas tev zobgalīgi kādreiz uzsaukuši: noliecies, lai mēs kāpjam tev pāri! - Tev vajadzēja noliekt savu muguru pilnīgi pie zemes, ka tā ir par ceļu tiem, kas pa to iet."
Svētība caur Ābrahāmu
(1Moz 12:1–3)1 “Klausieties manī, kas dzenaties pēc taisnības,
kas meklējat Kungu!
Lūkojieties uz klinti, no kuras izcirsti,
uz izrakto bedri, no kuras ņemti!
2 Uzlūkojiet savu tēvu Ābrahāmu
un Sāru, kas jūs dzemdējusi,
viņš bija viens, kad es viņu aicināju, –
un es svētīju un vairoju viņu!”
3 Gan Kungs mierinās Ciānu,
viņš mierinās tās drupas,
tās tuksnesi par Ēdeni pārvērtīs
un kailatni par Kunga dārzu –
tur būs līksme un prieks,
pateicība un dziesmas!
4 “Klausies manī, tu, mana tauta,
atdari ausis, mana cilts! –
jo no manis nāks bauslība
un mana tiesa kā gaisma atspīdēs tautām!
5 Mana taisnība tuvu,
jau klāt mana glābšana,
mans elkonis tiesās tautas,
piekraste jau gaida uz mani –
tur cer uz manu elkoni!
6 Celiet uz debesīm savas acis
un lūkojieties lejup uz zemi –
debesis gaisīs kā dūmi,
un zeme tiks novalkāta kā drāna,
tās iemītnieki izmirs kā knišļi –
bet mana glābšana būs mūžīga
un mana taisnība nezudīs!
7 Uzklausiet mani, kas pazīstat taisnību,
jūs, tauta, kam mana bauslība sirdī,
nebīstieties ļaužu nievu,
neiztrūkstieties viņu paļu –
8 kā drānas tās saēdīs kodes,
kā vilnu sagrauzīs cirmeņi,
jo mana taisnība paliek mūžam,
un mana glābšana audžu audzēs!”
9 Mosties, mosties, tērpies spēkā,
Kunga elkoni!
Mosties kā senās dienās,
aizgājušajās audzēs –
vai ne tu biji tas,
kurš sakapāja lepno
un nodūra pūķi?!
10 Vai ne tu nosusināji jūru,
vareno dzīļu ūdeņus,
un caur jūras dziļumiem noliki ceļu,
kur iziet izpirktajiem!
11 Kunga izpirktie atgriezīsies,
ar gavilēm steigs uz Ciānu,
mūžīgs prieks klās viņu galvas,
tos pārņems līksme un prieks,
bēgs bēdas un skumjas!
12 “Es! Es esmu jūsu mierinātājs,
kādēļ tu bīsties no mirstīgiem cilvēkiem,
no cilvēka dēliem, kas ir kā zāle,
13 bet aizmirsti Kungu,
kas tevi darinājis,
kas izstiepis debesis
un licis pamatus zemei,
un mūžīgi bīsties bez mitas
no apspiedēja dusmām,
kad tas nostājies iznīdēt –
kur tad nu apspiedēja dusmas?!
14 Apspiestais drīzi tiks brīvs,
bedrē viņš nemirs,
tam netrūks maizes!
15 Es esmu Kungs, tavs Dievs,
kas viļņo jūru, ka bangas krāc, –
Pulku Kungs ir viņa vārds!
16 Es liku savus vārdus tev mutē,
savas rokas ēnā paslēpu tevi,
lai debesis iedēstītu, liktu pamatu zemei,
lai teiktu Ciānai: tu mana tauta!”
Kunga dusmu kauss
17 Mosties, mosties, Jeruzāleme,
celies, kas dzērusi no Kunga rokas dusmības kausu,
līdz mielēm izdzērusi skurbuma krūku!
18 No visiem dēliem, ko dzemdējusi,
nav neviena, kas vadītu to,
no visiem dēliem, ko uzaudzinājusi,
nav, kas paņem pie rokas!
19 Šīs divas lietas jums notikušas –
kas gan mierinās tevi? –
delde, drupas, bads un zobens –
kā lai mierinu tevi?
20 Tavi dēli guļ nevarīgi
katrā ielgalā kā stirnas tīklā,
tie Kunga dusmības pilni,
tava Dieva apskaitības!
21 Tādēļ klausieties, apspiestie,
kas esat piedzēruši, bet ne no vīna!
22 Tā saka tavs Kungs, tavs Dievs,
kas tiesājas par savu tautu:
“Redzi, es paņēmu no tavas rokas
skurbuma kausu,
savu dusmu krūku –
tev vairs nebūs jādzer no tā!
23 Es likšu to tavu apspiedēju rokās,
kuri tev teica:
noliecies, ka ejam tev pāri! –
tad tu lieci pie zemes muguru,
lai tiem ir ceļš, kur staigāt!”
