1 Tanī laikā Hiskija nopietni saslima, tad nāca pie viņa pravietis Jesaja, Amoca dēls, un tam sacīja: "Tā saka Tas Kungs: apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!" 2 Tad Hiskija pagriezās pret sienu un pielūdza To Kungu, sacīdams: 3 "Ak, Kungs, piemini, ka es Tavā priekšā staigāju patiesībā un no visas sirds darīju, kas Tev patīk!" Un Hiskija sāka gauži raudāt. 4 Tad atklājās Tā Kunga vārds Jesajam: 5 "Ej un saki Hiskijam: tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras. Es pielikšu tavam mūžam vēl piecpadsmit gadus. 6 Un Es izglābšu tevi un šo pilsētu no Asīrijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu. 7 Un tas tev lai ir no Tā Kunga par zīmi, ka Tas Kungs izpildīs Savu apsolījumu: 8 redzi, Es ēnu pie Ahasa saules stundeņa pagriezīšu desmit pakāpes atpakaļ." Un saule atgriezās pie stundeņa pa desmit pakāpēm atpakaļ, ko tā jau bija notecējusi. 9 Šī ir Hiskijas, Jūdas ķēniņa, dziesma no tā laika, kad viņš bija slims un izveseļojās no savas slimības: 10 "Es sacīju: pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos, nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi. 11 Es sacīju: es neredzēšu vairs To Kungu dzīvo zemē, es neredzēšu nevienu dzīvu cilvēku apakšzemes valsts iedzīvotāju vidū. 12 Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu, kas satinies ap riestavu. Pirms diena izbeidzas naktī, Tu man dari galu. 13 Ja es nomierinu savu sirdi līdz rītam, Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva; pirms diena pārvēršas vakarā un naktī, Tu man dari galu. 14 Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es ūboju kā balodis; manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu. Ak, Kungs, man ir bail! Palīdzi man! 15 Ko lai es saku? Ko Viņš man apsolījis, to Viņš piepildīja. Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās pēc tādām savas dvēseles skumjām. 16 Ak, Kungs! No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas gara dzīves saturs. Tu mani atspirdzināsi un mani uzturēsi dzīvu! 17 Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību, Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi licis palikt Tev tālu aiz muguras. 18 Ne jau apakšzeme slavē Tevi, ne jau nāve teic Tavu slavu, un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cer uz Tavu patiesību. 19 Nē! Bet dzīvie, jā, dzīvie slavē Tevi tā kā es šodien: tēvs pasludina bērniem Tavu patiesību. 20 Tas Kungs ir bijis gatavs un žēlīgs man palīdzēt. Mēs skandināsim savas dziesmas Tā Kunga namā, kamēr vien dzīvosim." 21 Un Jesaja noteica, lai liek vīģu ziedi uz augoni, tad slimnieks kļūs vesels. 22 Tad Hiskija jautāja: "Kas man būs par zīmi, ka es atkal noiešu Tā Kunga namā?"
Hizkijas saslimšana
(2Ķēn 20:1–112L 32:24–26)1 Tajās dienās Hizkija saslima uz miršanu. Pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Āmoca dēls, un teica: “Tā saka Kungs: nokārto sava nama lietas, jo tu mirsi un vairs neatveseļosies.” 2 Hizkija pagriezās pret sienu, lūdza Kungu 3 un sacīja: “Ak, Kungs, atceries taču, ka es staigāju tavā priekšā patiesībā un no visas sirds un ka es darīju labu!” – un Hizkija gauži raudāja.
4 Tad pār Jesaju nāca Kunga vārds: 5 “Ej un runā uz Hizkiju: tā saka tava tēva Dāvida Dievs: es sadzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras – redzi, es pielikšu tavai dzīvei vēl piecpadsmit gadus! 6 Es izglābšu tevi no Asīrijas ķēniņa rokas un arī šo pilsētu – es sargāšu šo pilsētu! 7 Un šī tev ir zīme no Kunga, ka Kungs darīs, kā solījis. 8 Redzi, es pagriezīšu atpakaļ ēnu Āhāza saules pulkstenī, pagriezīšu atpakaļ sauli par desmit iedaļām!” – un tad saule pakāpās atpakaļ par desmit iedaļām, tāpat kā pirmīt bija kāpusi uz priekšu.
9 Šo rakstīja Jūdas ķēniņš Hizkija par savu slimību pēc tam, kad bija no slimības atlabis:
10 “Es sacīju:
jau pusmūžā man ir jāaiziet,
uz šeola vārtiem es norīkots
uz visiem gadiem,
kas manam mūžam atlikuši!
11 Es teicu: vairs man neredzēt Kungu,
Kungu dzīvo zemē,
vairs man cilvēku neredzēt
tur, kur mīt beigtie!
12 Mans mājoklis aizrauts,
no manis noritināts kā ganu telts,
kā audējs es savu dzīvi tinu,
nu izrauts no stellēm –
dienu un nakti viņš galē mani!
13 Līdz rītam saucu pēc palīga,
kā lauva viņš lauž man visus kaulus,
dienu un nakti viņš galē mani!
14 Kā bezdelīga, kā dzērve es klaigāju,
kā balodis guldzinu,
man acis gurdas, ka ne pacelt, –
mans Kungs, esmu nospiests, palīdzi man!
15 Ko lai es saku,
viņš man tā teica – viņš arī darīja,
visi mani gadi aizskrējuši,
nu dvēselē rūgtums!
16 Mans Kungs!
Tā cilvēks dzīvo, tur mans gars mīt –
dod man spēku un dzīvini mani!
17 Redzi, rūgtum rūgtais nāk man par labu,
tu izrāvi manu dvēseli
no nīcības bedres,
tu sev aiz muguras aizliki
visus manus grēkus!
18 Šeols tev nepateiksies,
nāve tevi neslavēs –
vairs necer tie, kas bedrē nokāpuši,
ka tu uzticams!
19 Dzīvie, dzīvie –
tie tev pateiksies kā es šodien,
tēvs darīs zināmu dēliem,
ka tu uzticams!
20 Kungs glābs mani –
visas manas dienas
es spēlēšu stīgas Kunga namā!”
21 Tad Jesaja teica: “Ņemiet vīģu plāceni un lieciet uz augoņa, tad viņš atlabs!” 22 Un Hizkija sacīja: “Kāda būs zīme, ka es atkal varēšu doties uz Kunga namu?”
