1 Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, 2 lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta! 3 Bet ko jūs darīsit piemeklēšanas dienā un lielajā vētrā, kas jau tuvojas no tālienes? Pie kā jūs meklēsit palīgu un glābsit savu mantu? 4 Jums būs jāloka savi ceļi kopā ar gūstekņiem un jāsabrūk nokauto vidū. Tomēr Viņa dusmas joprojām nerimst, un Viņa roka ir vēl arvienu augstu pacelta. 5 Bēdas Asuram, kas ir Manas bardzības rīkste, viņam ir rokā Mana dusmu pātaga. 6 Es sūtīšu viņu pret bezdievīgu tautu un pret tautu, uz kuru Es esmu dusmīgs, lai viņš to izlaupa, sadala un samīda kā mēslus uz ielas. 7 Bet viņš tā nedomā, viņa sirds nav tā noskaņota, viņa nolūks ir iznīcināt ne mazums tautu, tās izdeldēt. 8 Jo viņš saka: "Vai visi mani zemju pārvaldnieki nav tai pašā laikā arī ķēniņi? 9 Vai Kalno nav klājies kā Karhemišai? Un vai nav Hamatai gājis kā Arpadai? Un Samarijai kā Damaskai? 10 Tā kā mana roka aizsniegusi elka dievu valstis, kuru elki bija pārāki par Jeruzālemes un Samarijas dievekļiem, - 11 vai tad es lai nedaru Jeruzālemei un tās dievekļiem tāpat, kā es darīju Samarijai un tās dievu tēliem?" 12 Bet, kad Tas Kungs būs pabeidzis visu Savu darbu Ciānas kalnā un Jeruzālemē, tad Viņš piemeklēs arī Asura ķēniņa augstprātības augļus un viņa augsti pār visu pacelto acu lepnību, 13 jo tas teica: "Ar savu roku spēku un ar savu aso prātu es to paveicu, jo es esmu gudrs. Es liku izzust tautu robežām, es piesavinājos viņu mantu un kā nesalīdzināmi pārākais nogāzu valdniekus no viņu troņiem. 14 Mana roka saņēma tautu mantu un bagātību kā putna ligzdu, un, kā izņem atstātas olas, tā es pārņēmu savā varā visu pasauli, un neviens neiedrošinājās nedz spārnus kustināt, nedz muti atplest vai arī tikai iepīkstēties." 15 Vai tad cirvis lai lielās tā priekšā, kas ar to cērt; vai zāģis lai izgāztu savas krūtis pret to, kas ar to zāģē; vai lai zizlis it kā kustinātu cilvēku, kas to pacēlis; vai lai vēzda it kā cilātu to, kas pats nebūt nav no koka! 16 Tādēļ Dievs, Tas Kungs Cebaots, sūtīs diloni Asura tuklajiem; zem viņa godības iedegsies liela liesma kā ugunsgrēks. 17 Tiešām, Israēla gaisma kļūs par uguni un viņa Svētais par liesmu, kas sadedzinās un aprīs viņa ērkšķus un čūkslājus vienā dienā. 18 Un Viņš iznīcinās viņa meža un dārzu jaukumu, iznīcinās no galotnēm līdz saknēm, tas izbeigsies tā, kā nonīkst un aiziet nāvē nedziedināmi sasirgušais. 19 Tad viņa atlikušajā mežā koku būs vairs tikai nedaudz, tā ka pat zēns tos varēs uzrakstīt. 20 Tanī dienā notiks, ka Israēla atlikušie un Jēkaba nama izglābtie nepaļausies vairs uz to, kas tos sitis un sit līdz šim, bet paļausies uzticībā uz To Kungu, uz Israēla Svēto. 21 Atlikušie atgriezīsies, kaut arī tikai nedaudzi no Jēkaba pāri palikušie, pie visuvarenā Dieva. 22 Kaut tava tauta, Israēl, skaitā būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai neliels tās pārpalikums atgriezīsies, iznīcība ir stingri nolemta un tā izplūdīs, pieņemdamās plašumā, kā taisnības straume. 23 Jo Tas Kungs Cebaots liks piepildīties iznīcībai kā stingri noliktam sodam pa visu zemes virsu. 24 Tādēļ saka Dievs, Tas Kungs Cebaots: "Mana tauta, jūs, kas dzīvojat Ciānā, nebīstieties no Asura, ka viņš tevi sit ar rīksti un paceļ pret tevi pat savu vēzdu kā citkārt Ēģiptē, 25 jo ir atlicis tikai mazs brīdis, tad Manas dusmas ir galā, un Mana bardzība viņu iznīcinās." 26 Tad Tas Kungs Cebaots pacels rīksti pret viņu, kā Viņš sita Midiānu pie Oreba kalna, un izstieps Savu vēzdu pār jūru kā citkārt pār Ēģipti. 27 Tanī dienā novelsies viņa, Asura, nasta no taviem kamiešiem un noslīdēs viņa jūgs no tava kakla; tas sabruks aiz viņa treknuma. 28 Viņš virzās jau uz Ajatu, dodas cauri Migronai, atstāj savu mantu Mikmasā. 29 Iedami pa šauro aizas ceļu, viņi Gebā paliek pa nakti; Rama dreb, Saula Gibeja bēg. 30 Kliedziet stiprā balsī, Galimas iedzīvotāji! Klausies, Laiša, tu nabaga Anatota! 31 Madmena izklīdusi, Gebimas iedzīvotāji glābjas bēgšus. 32 Vēl šodien viņš varbūt ieņems Nobu; viņš izstiepj jau savu roku pret Ciānas kalna iedzīvotājiem, pret Jeruzālemes pakalnu. 33 Lūk, Tas Kungs, Kungs Cebaots, nocērt zarus ar briesmīgu varu: kas augsti pacēlās, tiks zemāki darīti, un augstie kritīs pavisam. 34 Viņš nocirtīs ar dzelzi meža biezokni, un Libanons kritīs no kāda varenā rokas.
Asīrija ir Dieva rīkste
1 Vai! tiem,
kas netaisnus likumus pasludina,
vai! rakstvežiem,
kas apspiešanu perina,
2 kas sagroza trūcīgā tiesu,
manas tautas nabagiem taisnību atrauj,
pat no atraitnes izplēš laupījumu
un bāreņus aptīra!
3 Ko jūs darīsiet soda dienā –
postā, kas no tālienes nāks?
Pie kā pēc palīga bēgsiet,
kur savu godību pametīsiet?
4 Ar cietumniekiem rāposiet,
kopā ar nokautajiem kritīsiet –
vēl viņa dusmas nerimsies,
vēl pacelta viņa roka!
5 Vai! – Asīrija ir mana dusmu nūja,
tiem rokā ir mana niknuma spieķis!
6 Pret bezgožu tautu es sūtīju tos,
tautai, kas mani dusmo, tos uzrīdīju!
Lai laupa, kas laupāms,
lai grābj, kas grābjams,
lai samin kā mēslus uz ielas!
7 Bet viņam tā nešķiet,
tā viņš nedomā savā sirdī,
jo viņam prātā ir iznīcināt
un iznīdēt ne mazumu tautu!
8 Viņš saka:
“Vai mani vadoņi visi nav ķēniņi?
9 Vai ne tāda pati kā Karkemīša ir Kalne,
vai tad Arpada nav kā Hamāta,
vai tad Damaska nav kā Samarija?!
10 Mana roka ir ķērusi tādu dievu valstis,
kam lielāki tēli nekā Jeruzālemē un Samarijā –
11 kādēļ lai nedaru Jeruzālemei un tās veidoliem,
kā es darīju Samarijai un tās dievekļiem?!”
12 Kad Kungs bija beidzis visus savus darbus Ciānas kalnā un Jeruzālemē, viņš sacīja: “Es piemeklēšu lielīgās sirds augli – Asīrijas ķēniņu un viņa acu augsto lepnību!” 13 Viņš saka:
“Ar savu stipro roku es darīšu,
un ar savu gudrību, jo es saprotu –
es nojaukšu tautu robežas,
tiem dārgumus nolaupīšu,
kā vērsis nobadīšu tos, kas tur mīt!
14 Kā ligzdu mana roka atrada tautu bagātību,
kā vāc atstātas olas, tā es visu savācu!
Neviens ne spārnu nepakustināja,
ne muti papleta, ne iečiepstējās!”
15 Vai lai cirvis dižojas cirtēja priekšā?
Vai lai zāģis lielās tam, kas to velk?
Vai tad nūja šūpo savu vēzētāju –
vai miets spēs cilāt to, kas to cēlis?!
16 Tādēļ Kungs, Pulku Kungs, uzsūtīs
viņa branguļiem diloni,
viņa godībai apakšā sāks gruzdēt karsonis –
kā uguns degs!
17 Tad Israēla gaisma par uguni kļūs
un tā Svētais par liesmu!
Degs un rīs viņa dzelkšņus
un viņa ērkšķus tajā dienā!
18 Viņa meža un vīnadārza godību,
viņa dvēsele un viņa miesu tas piebeigs,
kā mirējs viņš izdēdēs!
19 Viņam mežā tik pāris koku paliks,
pat zēns varēs tos saskaitīt!
Atlikums atgriezīsies
20 Tajā dienā būs tā – Israēlā atlikušie, tie no Jēkaba nama, kas izglābušies, vairs neglaudīsies pie tā, kas viņus sita, un uzticīgi glaudīsies pie Kunga, Israēla Svētā. 21 Atlikums, Jēkaba atlikums, atgriezīsies pie Varoņa Dieva! 22 Israēl, kaut tev būtu ļaužu kā jūras smilšu – no tiem atgriezīsies tik atlikums! Gals ir lemts, taisnība pludo! 23 Jo beigas ir noliktas! Kungs, Pulku Kungs, tā darīs visai zemei!
24 Tādēļ tā saka Kungs, Pulku Kungs: “Mana tauta, kas Ciānā mīti! Nebaidies no Asīrijas – ar nūju tie sitīs, un viņu spieķis celsies pret tevi, kā bija Ēģiptē! 25 Vēl mazliet un beigsies niknums, un manas dusmas tos nīdēs!” 26 Tad Pulku Kungs ņems rīksti pret tiem, kā bija tad, kad pie Orēba klints sita Midjānu, un savu nūju pret jūru viņš cels kā Ēģiptē!
27 Tajā dienā būs tā –
viņš noņems tev nastu no pleciem
un nūju no tava kakla –
pagalam būs to jūgs viņu treknuma dēļ!
28 Viņš nāca uz Ajatu, gāja caur Migronu,
Mihmāsā savus vezumus atstāja!
29 Viņi pārejai pārgāja, Gibā pa nakti palika –
drebēja Rāma, Saula Giba bēga!
30 Brēc pilnā rīklē, Galīmas meita!
Ieklausies, Lajiša! Atbildi, Anātota!
31 Madmēna aizlaidusies!
Gēbīmā mītošie glābjas!
32 Jau šodien tie Nobā stāvēs,
kratīs dūres pie Ciānas meitas kalna,
pie Jeruzālemes pakalna!
33 Redzi, Kungs, Pulku Kungs,
viņš briesmīgs –
apcirtīs zarus, kas augstin augsti,
tie gulēs zemē,
pauguri kļūs par ielejām!
34 Meža biezokņus viņš apkapās ar dzelzi –
Lebanona krāšņums tiks nogāzts!
