1 Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam, 2 ar mācību par kristībām, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšanos un mūžīgo tiesu. 3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs atļaus. 4 Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, 5 un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus, 6 un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā. 7 Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva, 8 bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī. 9 Bet par jums, mīļie, mums ir pārliecība par kaut ko labāku, par jūsu pestīšanu, kaut arī tā runājam. 10 Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši Viņa Vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat. 11 Bet mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam, 12 ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus. 13 Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad Viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie Sevis paša, 14 sacīdams: tiešām, svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. - 15 Un tā, pacietīgi gaidījis, viņš saņēma apsolīto. 16 Jo cilvēki zvēr pie kaut kā lielāka, un zvērests ir viņiem par apstiprinājumu, lai izbeigtu katru pretrunu. 17 Gribēdams apsolījuma mantiniekiem vēl vairāk parādīt Savu negrozāmo gribu, Dievs tāpēc to ir apstiprinājis ar zvērestu, 18 lai šīs divas negrozāmās lietas, un Dievam taču nebija iespējams melot, būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību. 19 Tā mums ir par drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas iekšā aiz priekškara, 20 kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis, kļūdams uz mūžiem par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
1 Nekavēsimies vairs pie Kristus mācības sākuma, dosimies pretī pilnībai; neliksim no jauna pamatu: atgriešanos no mirušiem darbiem un ticību Dievam, 2 mācību par šķīstīšanos un par roku uzlikšanu vai par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo sodību. 3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs ļaus. 4 Bet tos, kas reiz tikuši apgaismoti, baudījuši debesu dāvanas, ir bijuši līdzdalīgi pie Svētā Gara, 5 baudījuši Dieva labo vārdu un sajutuši nākamības laikmeta spēkus, 6 un tad atkrituši no ticības, tos nav iespējams atkal no jauna vest pie atgriešanās, jo tie Dieva Dēlu no jauna piesit krustā un liek apsmieklam. 7 Svētību no Dieva saņem tā zeme, kas dzērusi bagātīgi lijušu lietu un izaudzē labus augus tiem, kas šo zemi apstrādā, 8 bet tā zeme, kas izaudzē ērkšķus un dadžus, ir nederīga un gandrīz vai nolādēta, tā nolemta izdegšanai. 9 Sacīdami jums, mīļotie, šādus vārdus, mēs tomēr esam pārliecināti, ka attieksmē uz pestīšanu ar jums tomēr nav tik ļauni. 10 Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā. 11 Un mēs no sirds vēlamies, lai katrs no jums uztur dedzību savas cerības piepildījuma sasniegšanai līdz galam. 12 Netopiet kūtri, bet līdzinieties tiem, kas ticībā un pazemībā iemanto apsolījumus.
Dieva apsolījums ir negrozāms
13 Kad Dievs deva apsolījumu Ābrahāmam, viņam nebija neviena lielāka, pie kā zvērēt, tādēļ viņš zvērēja pie sevis paša, 14 sacīdams: patiesi, es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu , 15 un Ābrahāms bija pacietīgs un saņēma, ko Dievs viņam bija apsolījis. 16 Cilvēki zvēr, piesaucot ko lielāku par sevi, un ikvienu nesaskaņu viņu vidū beidz apstiprinājums ar zvērestu. 17 Dievs, jo skaidrāk gribēdams parādīt apsolījuma mantiniekiem savas gribas nemainīgumu, saistīja sevi ar zvērestu, 18 lai šajās divās nemainīgajās lietās, kurās ir neiespējami, ka Dievs melotu, – mums būtu spēcīgs iepriecinājums, ka mēs, kas esam atraduši patvērumu pie viņa, mums doto cerību noturētu. 19 Tā mums ir stiprs un drošs dvēseles enkurs, kas sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara, 20 kur Jēzus par mums iegāja pirmais, uz mūžiem tapdams par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
