1 Šis ir Dieva pasludinājums, ko parādībā redzējis pravietis Habakuks. 2 Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības - un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību - un Tu nesniedz palīdzību? 3 Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek manā acu priekšā, rodas asas domstarpības un uzliesmo naids! 4 Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta. 5 Aplūkojiet citas tautas, skataities cits uz citu un brīnaities, jo Es darīšu kaut ko jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu. 6 Jo redzi, Es atmodināšu kaldejus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder. 7 Tā ir briesmīga un nežēlīga tauta; savu taisnību un pārgalvību tā uzliek visiem par likumu. 8 Viņu straujie zirgi zviedz, leopardu izbiedēti, viņi ir tramīgi tiem uzglūnošo tuksnešu vilku dēļ. Viņu jātnieki atauļo no lielas tālienes, viņi atlido kā ērgļi, kas steidz gūt savu ēsmu. 9 Viss viņu pulks nāk, lai darītu varas darbus; kurp tie vērš savu skatu, tur tie izlaužas cauri kā rīta vējš; viņu savākto gūstekņu skaits ir kā tuksneša smiltis. 10 Viņi ļauni zobojas par ķēniņiem un apsmej vadoņus; par cietokšņiem tie smejas, jo tie uzber smilšu valni un ieņem cietoksni. 11 Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu. 12 Bet vai Tu, Kungs, neesi no laika gala mans Dievs, mans Svētais? Nē, mēs taču nemirsim! Jeb vai Tu, mūsu stiprā klints, tiešām šo mūsu ienaidnieku esi nolicis mums par tiesātāju, esi izraudzījis viņu, lai mūs pārmācītu? 13 Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu, un varas darbus Tu arī nevari uzlūkot. Kāpēc tad Tu mierīgi noraugies uz laupītājiem un ciet klusu, kad ļaundaris aprij to, kas taisnāks par viņu? 14 Tu padari cilvēku līdzīgu zivīm jūrā, līdzīgu kādam rāpulim, kas nepazīst valdnieka. 15 Viņš izvilks visus tos ar savas makšķeres auklu, viņš savāks visus savos tīklos un saķers savos valgos; tad viņš priecāsies un gavilēs par to. 16 Tādēļ arī sava kaujamā upura tiesu viņš nes savam tīklam un kvēpināmo upuri nes savai makšķeres auklai, jo tikai ar šo abu lietu palīdzību viņa īpašuma daļa ir trekna un barība tik bagāta ar aizdaru. 17 Lai viņš tad arī izmet un tukšo savu tīklu, bet vai viņš pastāvīgi drīkst nokaut tautas bez žēlastības?
Pravieša sūdzība
1 Vēstījums, ko redzēja pravietis Habakuks.
2 Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt,
ka tu nedzirdi?!
Es kliedzu tev: varmācība! –
bet tu neglāb!
3 Kādēļ tu liec man skatīt nekrietnību
un nolūkoties mokās?
Posts un varasdarbi ir manā priekšā,
un rodas tik strīdi un ķildas!
4 Tādēļ bauslībai spēka nav
un taisnu tiesu nemūžam neatrast,
jo ļaundaris pārmāc taisno –
taisnība sagrozīta!
Kunga atbilde
5 “Skatieties uz citām tautām un lūkojiet,
nenobrīnīties vien –
jūsu dienās paveiks ko tādu,
ka stāstītam jūs pat neticētu!
6 Jo, redzi, es likšu kaldiešiem celties,
tā ir rūgta un nikna tauta,
kas dodas zemes plašumos
iemantot mājvietas, kas tiem nepieder!
7 Baisi un draudīgi tie,
savu tiesu un taisnību visiem uztiepj!
8 Par leopardiem straujāki viņu zirgi,
naskāki nekā vilki naktī,
to jātnieki auļo,
to jātnieki no tālienes joņo,
knaši kā lijas tie laižas plosīt!
9 Tie visi uz varasdarbiem,
visi kopā uz priekšu! –
nu kā smilšu sagrābsies gūstekņu.
10 Par ķēniņiem viņi ņirgājas
un apsmej vadoņus,
par mūriem tie tikai pasmejas,
saber no zemēm valni – un iekšā!
11 Tad tie aizšalc kā vējš – un prom!
Grēcīgs, kam viņa spēks ir par dievu!”
Otra Habakuka sūdzība
12 Kungs, vai jau no senatnes
tu neesi mans svētais Dievs?!
Mēs nemirsim!
Kungs, tiesāt tu sūtījis viņus,
tu klints!
Par pārmācību tu nolicis tos!
13 Tavas acis ir šķīstas un neredz ļauna,
tās nevar raudzīties nelaimē –
kādēļ tu lūkojies uz krāpniekiem,
kādēļ tu klusē, kad ļaundaris aprij kādu,
kas taisnāks par viņu?!
14 Tu dari cilvēku līdzīgu jūras zivīm un rāpuļiem,
kam nav valdnieka.
15 Tos visus ar āķi viņš paceļ
un izvelk ar tīklu,
savāc tos savā murdā –
nu līksmo un gavilē!
16 Tagad viņš upurē savam tīklam
un kvēpina savam murdam,
jo tie dara treknu viņa daļu
un viņa maltīti dāsnu!
17 Vai viņš varēs tukšot savu tīklu
un vienmēr galēt tautas bez žēlastības?!
