1 Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties to priekšā, kas ap viņu stāvēja, un viņš sauca: "Lai aiziet visi, kas pie manis!" Tad neviena vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem. 2 Un viņš pacēla savu balsi un sāka raudāt, tā ka to dzirdēja ēģiptieši un to dzirdēja faraona nams. 3 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?" Bet viņa brāļi nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot. 4 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Nāciet tuvāk klāt!" Un tie pienāca. Un viņš sacīja: "Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. 5 Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību. 6 Jo šis ir otrais bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas. 7 Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. 8 Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi. 9 Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: to tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! 10 Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu, gan tu, gan tavi bērni, gan tavi bērnubērni, gan tavi sīklopi, gan tavi liellopi, gan viss, kas tev pieder. 11 Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir, jo vēl būs pieci bada gadi. 12 Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamīna acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā. 13 Un stāstiet manam tēvam par visu manu godību Ēģiptes zemē un par visu, ko jūs esat redzējuši; steidzieties, noejiet pie mana tēva!" 14 Un viņš krita Benjamīnam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamīns raudāja pie viņa krūts. 15 Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un, to darīdams, raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to. 16 Un šī ziņa kļuva zināma faraona namā, proti, ka atnākuši Jāzepa brāļi. Un tas patika faraonam un viņa kalpiem. 17 Un faraons sacīja Jāzepam: "Saki tā saviem brāļiem: dariet to, apseglojiet savus lopus un dodieties ceļā, un ejiet uz Kānaāna zemi. 18 Paņemiet savu tēvu un savu iedzīvi un nāciet pie manis: un es jums gribu dot Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsit šīs zemes labumu. 19 Un tu pavēli: tā jums būs darīt, ņemiet sev līdzi no Ēģiptes zemes ratus saviem bērniem un sievām un atvediet savu tēvu, un nāciet paši. 20 Lai jūsu acīm nav žēl jūsu iedzīves, jo visas Ēģiptes zemes labumi būs jūsu." 21 Un Israēla bēni darīja tā, un Jāzeps deva tiem ratus, kā faraons to bija teicis, un deva tiem ceļamaizi līdzi ceļā. 22 Un ikvienam viņš deva savu drēbju kārtu, bet Benjamīnam viņš deva trīs simti seķeļu sudraba naudas un piecas drēbju kārtas. 23 Un savam tēvam viņš vēl sūtīja desmit ēzeļus, kas nesa dāvanas no Ēģiptes dārgumiem, desmit ēzeļu mātes, apkrautas ar labību, pārtiku un ceļamaizi tēvam. 24 Tad viņš atlaida savus brāļus, un tie aizgāja, bet viņš tiem sacīja: "Ceļā būdami, esiet bez bailēm." 25 Tā viņi aizgāja no Ēģiptes un nonāca Kānaāna zemē pie sava tēva Jēkaba. 26 Un tie pavēstīja viņam: "Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!" Bet viņa sirds neiesila, jo viņš tiem nespēja ticēt. 27 Bet, kad tie atstāstīja viņam visus Jāzepa vārdus, kurus tas bija runājis uz viņiem, un tas ieraudzīja ratus, ko Jāzeps bija atsūtījis, lai aizvestu viņu, tad viņu tēva, Jēkaba, gars atdzīvojās. 28 Un Israēls sacīja: "Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu."
Jāzeps atklāj sevi brāļiem
1 Jāzeps nevarēja valdīties, klātesot tiem, kuri bija pie viņa, un viņš uzkliedza: “Ejiet visi prom no manis!” Un, kad viņš atklāja sevi brāļiem, neviens cits pie viņa nebija palicis. 2 Viņš sāka tā raudāt, ka dzirdēja ēģiptieši un dzirdēja faraona nams. 3 Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. 4 Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! 5 Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! 6 Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! 7 Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! 8 Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! 9 Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! 10 Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. 11 Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir! 12 Redzi – gan jūs, gan mans brālis Benjāmins redzat, ka es tas esmu, kas ar jums runā! 13 Pastāstiet manam tēvam par visu manu bagātību Ēģiptē un par visu, ko jūs redzējāt! Steidziet un atvediet šurp manu tēvu!” 14 Un viņš krita ap kaklu savam brālim Benjāminam un raudāja, un Benjāmins raudāja, apķēries viņam ap kaklu. 15 Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu.
16 Un ziņa par to nonāca faraona namā: “Ir atnākuši Jāzepa brāļi!” – un tas patika faraonam un viņa kalpiem. 17 Un faraons teica Jāzepam: “Saki saviem brāļiem: dariet tā – apkraujiet savus lopus un dodieties atpakaļ uz Kanaāna zemi! 18 Ņemiet savu tēvu un visus, kas jūsu namos, un nāciet pie manis! Es došu jums labāko Ēģiptes zemi, un jūs ēdīsiet no zemes taukuma! 19 Un tu pavēli: dariet tā – ņemiet no Ēģiptes zemes ratus saviem mazuļiem un sievām un atvediet savu tēvu! Nāciet! 20 Jūsu acis lai neskumst par atstātajām lietām, jo labākais visā Ēģiptes zemē – tiks jums!” 21 Un Israēla dēli tā darīja, un Jāzeps deva tiem ratus, kā faraons bija teicis, un deva tiem ceļamaizi. 22 Katram no tiem viņš deva vairākas kārtas drēbju, bet Benjāminam viņš deva trīs simti sudraba gabalu un piecas drēbju kārtas. 23 Savam tēvam viņš sūtīja šo: desmit ēzeļus, apkrautus Ēģiptes labumiem, un desmit ēzeļmātes ar labību, maizi un iztiku viņa tēvam ceļā. 24 Viņš atlaida savus brāļus, tie devās ceļā, un viņš tiem piekodināja: “Ceļā nekašķējieties!” 25 Viņi devās projām no Ēģiptes un nonāca Kanaāna zemē pie sava tēva Jēkaba. 26 Viņi tam stāstīja: “Jāzeps vēl ir dzīvs! Tiešām – viņš ir tas, kurš valda pār visu Ēģiptes zemi!” – un viņa sirds satrūkās, jo viņš nespēja tiem ticēt. 27 Un viņi tam pastāstīja, ko bija teicis Jāzeps, ko viņš tiem bija stāstījis, un viņš redzēja ratus, kurus bija sūtījis Jāzeps, lai viņu atvestu, un viņu tēva Jēkaba gars atkal atlaba. 28 Un Israēls teica: “Gana! Jāzeps, mans dēls, vēl dzīvs! Iešu un redzēšu viņu, pirms mirstu!”
