1 Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: "Kāpēc jūs skatāties cits uz citu? 2 Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst." 3 Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes. 4 Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdzi, jo viņš sacīja: "Ka tam nenotiek kāda nelaime." 5 Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads. 6 Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāļi nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā, 7 tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: "No kurienes jūs nākuši?" Un viņi atbildēja: "No Kānaāna zemes, lai pirktu labību." 8 Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. 9 Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: "Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas." 10 Un tie atbildēja: "Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt. 11 Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki." 12 Bet viņš teica uz tiem: "Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas." 13 Bet tie sacīja: "Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav." 14 Tad Jāzeps viņiem sacīja: "Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki. 15 Tik tiešām, ka faraons dzīvs, pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp! 16 Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki." 17 Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas. 18 Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: "Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dieva. 19 Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums, brāļiem, paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās. 20 Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies un jūs nemirsit." Un tie darīja tā. 21 Un tie cits citam sacīja: "Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas." 22 Un Rūbens tiem atbildēja: "Vai es neteicu jums, sacīdams: neapgrēkosimies pie zēna, - bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas." 23 Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tur bija tulks starp tiem. 24 Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā. 25 Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļamaizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts. 26 Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. 27 Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājvietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā. 28 Un viņš sacīja saviem brāļiem: "Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tā ir manā barības maisā." Un sirds tiem pamira, jo tie bija izbijušies un teica cits citam: "Ko Dievs mums ir darījis?" 29 Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami: 30 "Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem. 31 Bet mēs teicām viņam: mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki. 32 Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē. 33 Un tas zemes kungs mums sacīja: pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums, brāļiem, atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet. 34 Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi." 35 Un, izberot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās. 36 Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: "Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad arī Benjamīnu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!" 37 Tad Rūbens sacīja savam tēvam: "Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ." 38 Un viņš sacīja: "Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kurā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manu sirmo galvu ar skumjām novestu pazemē."
Jāzepa brāļi dodas uz Ēģipti
1 Kad Jēkabs uzzināja, ka Ēģiptē ir labība, viņš teica saviem dēliem: “Ko jūs skatāties viens uz otru?!” 2 Viņš teica: “Re, es dzirdēju, ka Ēģiptē ir labība! Dodieties turp un pērciet mums labību, lai mēs varam dzīvot, nevis mirt!” 3 Un desmit Jāzepa brāļi devās uz Ēģipti pirkt labību. 4 Bet Jāzepa brāli Benjāminu Jēkabs nelaida kopā ar tiem, domādams: “Ka tik viņam negadās nelaime!” 5 Un Israēla dēli atnāca pirkt kopā ar tiem, kuri arī bija nākuši, jo Kanaāna zemē bija bads. 6 Un Jāzeps – viņam bija vara pār to zemi! Viņš pārdeva labību visām zemes tautām! Atnāca Jāzepa brāļi, un tie klanījās viņam ar seju līdz zemei! 7 Jāzeps ieraudzīja savus brāļus un pazina, bet nedevās tiem zināms, runāja ar tiem stingri un teica: “No kurienes jūs nākat?” Viņi teica: “No Kanaāna zemes! Lai nopirktu ēdamo!” 8 Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. 9 Tad Jāzeps atcerējās sapņus, ko bija par tiem sapņojis, un teica: “Jūs esat spiegi – jūs esat nākuši izskatīt zemes neaizsargātās vietas!” 10 Bet viņi tam teica: “Nē, mans kungs! Tavi kalpi ir atnākuši pirkt ēdamo! 11 Mēs visi esam viena vīra dēli! Mēs – godīgi! Tavi kalpi nav spiegi!” 12 Bet viņš teica: “Nē! Jūs esat nākuši izskatīt zemes neaizsargātās vietas!” 13 Bet tie teica: “Mēs esam tavi kalpi! Mēs bijām divpadsmit! Mēs esam brāļi, viena vīra dēli no Kanaāna zemes! Redzi – jaunākais šodien ir kopā ar tēvu, un viena vairs nav!” 14 Bet Jāzeps tiem teica: “Ir tā, kā es jums teicu – jūs esat spiegi! 15 Tā jūs tiksiet pārbaudīti – pie faraona dzīvības! – jūs neaiziesiet no šejienes tikmēr, kamēr šurp neatnāks jūsu jaunākais brālis! 16 Sūtiet vienu no jums, lai tas atved jūsu jaunāko brāli. Jūs paliksiet ieslodzīti, un jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai jums ir taisnība vai nav! Pie faraona dzīvības – jūs esat spiegi!” 17 Un viņš lika tos apsargāt trīs dienas. 18 Trešajā dienā Jāzeps tiem teica: “Tā dariet un paliksiet dzīvi! Es bīstos Dieva! 19 Ja jūs esat godīgi, tad viens no brāļiem lai paliek ieslodzīts sardzes namā, bet jūs ejiet, aiznesiet labību uz savām mājām, kur bads! 20 Atvediet pie manis savu jaunāko brāli, tad es pārliecināšos par jūsu vārdiem, un jūs nemirsiet!” Un viņi tā darīja. 21 Viņi teica viens otram: “Tiešām, mēs esam vainīgi par mūsu brāli – kad redzējām viņa dvēseli bēdās, kad viņš mēģināja mūs iežēlināt, bet mēs neklausījāmies! Tādēļ pār mums nākusi šī nelaime!” 22 Un Rūbens viņiem atbildēja: “Vai es jums neteicu: nenoziedzieties pret bērnu! – bet jūs neklausījāt, un nu viņa asinis tiks atprasītas!” 23 Viņi nezināja, ka Jāzeps saprot, jo viņš ar tiem runāja caur tulku. 24 Un viņš aizgriezās no tiem un raudāja, un, atkal pievērsies, runāja ar tiem, paņēma Šimonu un viņu acu priekšā to ieslodzīja. 25 Un Jāzeps pavēlēja piebērt viņu traukus ar labību, kā arī atdot viņu naudu, ieliekot katra maisā, un dot tiem ceļamaizi. Un tā tika darīts. 26 Viņi uzkrāva labību ēzeļiem un devās projām no turienes. 27 Kad tai vietā, kur viņi nakšņoja, viens atvēra savu maisu, lai iedotu barību ēzelim, tas ieraudzīja savu naudu, un redzi – tā bija viņa maišeļa virspusē! 28 Viņš teica saviem brāļiem: “Mana nauda ir atlikta atpakaļ, redzi kur – manā maišelī!” Sirds tiem kāpa pa muti, un tie drebēdami teica: “Ko Dievs mums ir darījis?!”
29 Kad viņi pārnāca pie sava tēva Jēkaba uz Kanaāna zemi, viņi pastāstīja tam visu, kas viņiem gadījies: 30 “Tas vīrs, tās zemes kungs, ar mums runāja stingri un turēja mūs par šīs zemes spiegiem! 31 Bet mēs viņam teicām: mēs esam godīgi! Mēs neesam spiegi! 32 Mēs esam divpadsmit brāļi, mūsu tēva dēli, viena vairs nav, bet jaunākais šodien ir kopā ar mūsu tēvu Kanaāna zemē. 33 Un tas vīrs, tās zemes kungs, mums teica: šādi es uzzināšu, vai jūs esat godīgi – atstājiet pie manis vienu no saviem brāļiem, ņemiet labību badā esošajiem mājās un ejiet! 34 Atvediet savu jaunāko brāli pie manis! Tad es zināšu, ka jūs neesat spiegi, bet esat godīgi. Tad es atdošu jums brāli un jūs varēsiet brīvi staigāt šajā zemē.”
35 Bet, kad viņi iztukšoja savus maisus, redzi – katram maisā bija paša naudas maisiņš, un, kad viņi ieraudzīja savus naudas maisiņus, viņi un viņu tēvs izbijās. 36 Un viņu tēvs Jēkabs tiem teica: “Bez bērniem jūs mani esat atstājuši! Jāzepa vairs nav, Šimona vairs nav, tagad jūs paņemsiet Benjāminu! Pār mani tas viss ir nācis!” 37 Un Rūbens teica savam tēvam: “Nonāvē divus manus dēlus, ja es viņu pie tevis neatvedīšu atpakaļ! Dod viņu man, un es viņu atvedīšu pie tevis atpakaļ!” 38 Bet viņš teica: “Mans dēls neies kopā ar jums, jo viņa brālis ir miris un viņš ir vienīgais, kas palicis! Ja nu ceļā, kurp jūs ejat, viņu ķers nelaime, jūs manu rūpēs nosirmojušo galvu novedīsiet šeolā!”
