1 No turienes Ābrahāms devās uz kādu zemi dienvidos, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Šūru un uzkavējās kā svešinieks Gerārā. 2 Un Ābrahāms sacīja par Sāru, savu sievu: "Tā ir mana māsa." Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu. 3 Bet Dievs naktī parādījās Abimeleham kādā sapnī un sacīja tam: "Redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, kuru tu esi paņēmis, jo viņa ir precēta sieva." 4 Bet Abimelehs nebija tai tuvojies, un viņš sacīja: "Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis! 5 Vai viņš neteica man: tā ir mana māsa? - Bet viņa pati taču arī teica: tas ir mans brālis.- Sirds nevainībā un tīrām rokām es to esmu darījis." 6 Un Dievs sacīja viņam sapnī: "Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki. 7 Bet tagad atdod šo sievu viņas vīram, jo viņš ir pravietis, viņš lai aizlūdz par tevi, tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi, tu un viss, kas tev pieder." 8 Un Abimelehs no rīta steigšus sasauca savus kalpus un viņiem atklāti izstāstīja visu, kas bija noticis, un vīri ļoti izbijās. 9 Tad Abimelehs ataicināja Ābrahāmu un sacīja viņam: "Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu pār mani un pār manu valsti esi uzlicis tik lielu vainu? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis." 10 Un Abimelehs jautāja Ābrahāmam: "Ko tu turēji savā prātā, kad tu to darīji?" 11 Ābrahāms sacīja: "Es tāpēc runāju, jo domāju, ka šinī vietā nav Dieva bijības un ka viņi nokaus mani manas sievas dēļ. 12 Un, patiešām, viņa ir arī mana māsa - viņa ir mana tēva meita, bet nav manas mātes meita, un viņa ir kļuvusi mana sieva. 13 Un, kad Dievs man lika apkārt klīst projām no savām tēva mājām, tad es sacīju viņai: lai tā ir tava laipnība, kādu tu man parādi, - ikvienā vietā, kurā mēs nonāksim, saki par mani: tas ir mans brālis." 14 Un Abimelehs ņēma liellopus un sīklopus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī viņa sievu Sāru. 15 Un Abimelehs teica: "Lūk, mana zeme ir tavā priekšā, dzīvo, kur tavām acīm labi patīk." 16 Bet Sārai viņš sacīja: "Redzi, es tūkstoš sudraba gabalus esmu devis tavam brālim; tā lai ir atvainas maksa, lai visi, kas ar tevi, zina, ka tu esi attaisnota." 17 Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedināja Abimelehu, viņa sievu, viņa kalpones, ka tās atkal varēja dzemdēt. 18 Jo Dievs bija slēgtin aizslēdzis ikvienu klēpi Abimeleha namā Ābrahāma sievas Sāras dēļ.
Ābrahāms un Sāra Gerārā
1 No turienes Ābrahāms klejoja uz Negebas zemi un piemita starp Kādēšu un Šūru, viņš apmetās Gerārā. 2 Tur Ābrahāms par Sāru sacīja: “Viņa ir mana māsa.” Un Gerāras ķēniņš Abīmelehs sūtīja un paņēma Sāru. 3 Un sapnī Dievs nāca pie Abīmeleha un viņam teica: “Redzi, tu mirsi tās sievas dēļ, kuru tu ņēmi, jo viņa ir cita vīra sieva!” 4 Tad Abīmelehs viņai netuvojās un teica: “Mans Kungs, vai tu kausi pat taisnus ļaudis?! 5 Vai viņš pats man neteica: viņa ir mana māsa! – un viņa, pat viņa man teica: viņš ir mans brālis! – savas sirds šķīstībā un roku nevainībā es to darīju!” 6 Un Dievs viņam sapnī teica: “Es taču zināju, ka tavas sirds šķīstībā tu to darīji, un es saudzēju – es pats! – tevi no grēkošanas pret mani, tādēļ es tev viņu neļāvu aizskart! 7 Tagad atdod sievu vīram, jo viņš ir pravietis, un viņš lūgs par tevi, un tu paliksi dzīvs, bet, ja neatdosi, zini, ka tu mirtin mirsi, tu un visi, kas ar tevi!” 8 Un Abīmelehs cēlās agri no rīta, pasauca savus kalpus un tiem to visu pastāstīja, un vīri nobijās ne pa jokam. 9 Abīmelehs pasauca Ābrahāmu un viņam teica: “Ko tu mums izdarīji?! Ko es pret tevi esmu nogrēkojies, ka tu man un manai ķēniņvalstij uzsūtīji tik lielu grēku, – man tu esi darījis to, ko neklājas darīt!” 10 Un Abīmelehs teica Ābrahāmam: “Ko tu domāji, kad tu to darīji?!” 11 Ābrahāms teica: “Es tikai domāju, ka šajā vietā nebīstas Dieva un ka tie mani nokaus manas sievas dēļ! 12 Un patiesi – viņa ir mana māsa, mana tēva meita, taču ne manas mātes meita, un viņa kļuva mana sieva. 13 Bija tā: kad Dievs lika man doties projām no mana tēva nama, es viņai teicu: šī ir laipnība, ko tu man vari darīt – katrā vietā, kur nonāksim, saki par mani: viņš ir mans brālis!” 14 Tad Abīmelehs ņēma avis un vēršus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam, un atdeva viņam Sāru, viņa sievu. 15 Un Abīmelehs teica: “Redzi, mana zeme ir tavā priekšā, mīti tur, kur tev tīk!” 16 Un Sārai viņš teica: “Redzi, tavam brālim es devu tūkstoti sudrabā, redzi, tas ir tavs, lai tas piesedz acis visiem, kas ir ar tevi, un tu būsi attaisnota.” 17 Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedēja Abīmelehu un viņa sievu, un viņa verdzenes, un viņas varēja dzemdēt, 18 jo Abīmeleha namā Kungs bija slēgtin noslēdzis visus klēpjus Ābrahāma sievas Sāras dēļ.
