1 Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: "Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis." 2 Tad Ārons tiem atbildēja: "Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man." 3 Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam. 4 Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: "Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes." 5 Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: "Rīt ir svētki Tam Kungam!" 6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. 7 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, nokāp zemē! Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. 8 Tie ātri novirzījušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju; tie ir darinājuši sev lietu teļa tēlu un ir to pielūguši, un tam upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes." 9 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. 10 Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu." 11 Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: "Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? 12 Vai ēģiptieši lai saka: Viņš tos ir ievedis postā, lai tos nogalinātu kalnos un lai tos izdeldētu no zemes virsus? Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti. 13 Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu." 14 Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt. 15 Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas. 16 Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs. 17 Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: "Nometnē ir kara troksnis." 18 Bet viņš sacīja: "Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu." 19 Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē. 20 Un viņš ņēma teļu, kuru tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī un sagrūda to smalkos putekļos, un izkaisīja tos pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem. 21 Un Mozus sacīja Āronam: "Ko šī tauta tev ir darījusi, ka tu esi ļāvis nākt tik lielam grēkam pār viņiem?" 22 Un Ārons sacīja: "Lai mana kunga dusmas neiedegas, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna. 23 Tie man sacīja: taisi mums dievu, kas ietu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis. 24 Tad es sacīju: kam ir zelta lietas, tas lai tās noplēš. Un tie man tās deva, un es tās iemetu ugunī; un tā tapa šis teļš." 25 Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidīga, jo Ārons tiem bija devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu, 26 tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: "Ikviens, kas grib piederēt Tam Kungam, lai nāk pie manis!" Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli. 27 Un viņš tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: apjozieties ikviens ar savu zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens savu brāli, savu draugu un savu tuvāku." 28 Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoši vīru. 29 Tad Mozus sacīja: "Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību." 30 Otrā rītā Mozus teica tautai: "Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es kāpšu augšup pie Tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu." 31 Un Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: "Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta. 32 Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis." 33 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas. 34 Tad nu ej, vadi tautu uz turieni, kur Es tev esmu licis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus." 35 Un Tas Kungs sita tautu, tāpēc ka tie bija teļu taisījuši, ko Ārons bija darinājis.
Zelta teļš
(5Moz 9:6–29)1 Tauta redzēja, ka Mozus vilcinās kāpt lejā no kalna, sapulcējās ap Āronu un teica: “Celies, taisi mums dievus, kas ies mums pa priekšu, jo Mozus, tas vīrs, kurš mūs izveda no Ēģiptes, – mēs nezinām, kas ar viņu noticis!” 2 Ārons tiem teica: “Izņemiet zelta riņķus, kas ausīs jūsu sievām, dēliem un meitām, un nesiet tos man!” 3 Tad visa tauta izņēma zelta riņķus, kas tiem bija ausīs, un atnesa Āronam. 4 Viņš tos savāca, izveidoja ar cirtni un darināja izlietu teļu. Tad viņi teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, tas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” 5 Ārons, to redzēdams, uzcēla tā priekšā altāri, un Ārons sauca: “Rīt Kungam svētki!” 6 Un no rīta tie cēlās agri, upurēja sadedzināmos upurus un pienesa miera upurus, un tauta sēdās ēst, un viņi dzēra un ņēmās diet.
7 Un Kungs runāja ar Mozu: “Kāp lejā, jo tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes zemes, ir sagandējusies! 8 Ātri viņi novērsušies no tā ceļa, ko es tiem pavēlēju, uztaisījuši sev izlietu teļu, upurējuši tam un sacījuši: Israēl, šis ir tavs dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” 9 Un Kungs teica Mozum: “Es pazīstu šo tautu, redzi, tā ir stūrgalvīga tauta! 10 Un tagad – atstāj mani, un manas dusmas iedegsies pret viņiem, un es aprīšu viņus, bet tevi es darīšu par lielu tautu!” 11 Taču Mozus mēģināja pielabināt Kungu, savu Dievu, un teica: “Kāpēc, Kungs, tavām dusmām iedegties pret savu tautu, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? 12 Kāpēc lai ēģiptieši saka: ar ļaunu viņš tos aizveda, lai nokautu kalnos un izdeldētu no zemes virsas! – novērs savu dusmu kvēli, mitējies no ļauna pret savu tautu! 13 Atceries savus kalpus Ābrahāmu, Īzaku un Israēlu, kuriem tu zvērēji pie sevis un sacīji: es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes, un visu šo zemi, par ko es teicu, es došu jūsu pēcnācējiem, un viņi to iemantos uz mūžiem!” 14 Tad Kungs rimās no ļauna, ko bija teicies darīt savai tautai.
15 Mozus devās lejā no kalna, un abas liecības plāksnes bija tam rokā – plāksnes bija aprakstītas no abām pusēm, no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas! 16 Plāksnes bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts plāksnēs. 17 Tad Jozua sadzirdēja tautu bļaujam, un viņš teica Mozum: “Kara troksnis nometnē!” 18 Bet tas atteica:
“Tā nav uzvaras dziesma,
tā nav sakāves dziesma –
dzīru dziesmu es dzirdu!”
19 Kad viņš tuvojās nometnei un ieraudzīja teļu un diešanu, Mozus iedegās dusmās, nometa plāksnes un sadauzīja tās kalna pakājē. 20 Viņš ņēma teļu, ko tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, samala putekļos, izkaisīja pa ūdens virsu un lika to izdzert Israēla dēliem. 21 Un Mozus teica Āronam: “Ko tev šī tauta darījusi, ka tu viņus ievedi lielā grēkā?” 22 Bet Ārons teica: “Lai neiedegas mana kunga dusmas! Tu taču zini, ka šī tauta ir uz ļaunu! 23 Viņi man teica: taisi mums dievus, kuri ies mums pa priekšu, jo Mozus, tas vīrs, kurš izveda mūs no Ēģiptes zemes, – mēs nezinām, kas ar viņu ir noticis! 24 Un es tiem teicu: kam ir zelts, tas lai noņem to! Un viņi man to atdeva, es iemetu to ugunī, un iznāca šis teļš!” 25 Un Mozus redzēja, ka tauta ir izlaidusies, ka Ārons tos izlaidis pašiem par kaunu viņu pretinieku priekšā. 26 Mozus nostājās nometnes vārtos un teica: “Kurš par Kungu – pie manis!” Un pie viņa sapulcējās visi Levī dēli. 27 Un viņš tiem teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: lai katrs vīrs liek pie gurna savu zobenu – ejiet šurpu turpu no vārtiem līdz vārtiem pa visu nometni un kaujiet katrs savu brāli, savu kaimiņu un savu tuvāko!” 28 Levī dēli darīja, kā Mozus bija teicis, un tanī dienā krita apmēram trīs tūkstoši vīru no tautas. 29 Un Mozus teica: “Šodien jūs esat sevi iesvētījuši Kungam – katrs ar savu dēlu un brāli, lai viņš šodien dod jums svētību!”
30 Pienāca rīts, un Mozus teica tautai: “Jūs izdarījāt lielu grēku! Tagad es uzkāpšu pie Kunga – varbūt es varu veikt izlīgumu par jūsu grēku!” 31 Un Mozus atgriezās pie Kunga un teica: “Tiešām! Šī tauta izdarījusi lielu grēku – uztaisījusi sev zelta dievu! 32 Un tagad – piedod viņu grēku, un ja ne – izdzēs mani no savas grāmatas, ko tu esi rakstījis!” 33 Un Kungs teica Mozum: “To, kas grēkojis pret mani, – to es izdzēsīšu no savas grāmatas! 34 Un tagad ej, vadi tautu turp, kurp es teicu, redzi, mans eņģelis ies tev pa priekšu, un manā piemeklēšanas dienā es viņu grēku piemeklēšu!” 35 Un Kungs uzlaida tautai sērgu, jo viņi bija taisījuši to teļu, ko taisīja Ārons.
