1 Trešajā mēnesī pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes, tieši tanī dienā, tie nonāca Sinaja tuksnesī. 2 Un viņi devās ceļā no Refidimas un nonāca Sinaja tuksnesī un apmetās tuksnesī; tur Israēls cēla nometni kalna pakājē. 3 Bet Mozus uzkāpa kalnā pie Dieva. Un Tas Kungs viņam sauca no kalna un sacīja: "Tā saki Jēkaba namam un pasludini Israēla bērniem: 4 jūs esat redzējuši, ko Es esmu darījis ēģiptiešiem un kā Es jūs esmu nesis uz ērgļa spārniem un esmu jūs pie Sevis atvedis. 5 Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. 6 Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu. Šos vārdus tev būs teikt Israēla bērniem." 7 Un Mozus atgriezās un saaicināja tautas vecajus un tiem cēla priekšā visus tos vārdus, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis. 8 Un visa tauta kopā atbildēja un teica: "Visu, ko Tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim." Un Mozus atnesa atpakaļ tautas vārdus Tam Kungam. 9 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es nākšu pie tevis mākoņu segā, tā ka tauta lai dzird Mani sarunājamies ar tevi un ka lai tic tev mūžīgi." 10 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej pie ļaudīm un liec tiem šķīstīties šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes, 11 ka tie ir gatavi trešajai dienai, jo trešajā dienā Tas Kungs nonāks visas tautas acu priekšā uz Sinaja kalnu. 12 Un cel tautai visapkārt žogu un saki: sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo, kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs. 13 Neviena roka lai to neaizskar, jo tad tam būs tikt ar akmeņiem nomētātam vai ar bultām nošautam; vai tas ir dzīvnieks vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam. Bet, kad atskanēs taures skaņa, tad viņi var kāpt kalnā." 14 Un Mozus nokāpa no kalna pie tautas un lika tai šķīstīties, un tie mazgāja savas drēbes. 15 Un viņš sacīja tautai: "Esiet sagatavojušies trešajai dienai, neaiztieciet savas sievas." 16 Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās. 17 Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē. 18 Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo Tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā cepļa dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. 19 Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā; un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā. 20 Un, kad nu Tas Kungs nonāca uz Sinaja kalnu, uz paša kalna virsotni, tad Tas Kungs sauca Mozu uz kalna virsotni, un Mozus kāpa augšup. 21 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Nokāp un brīdini ļaudis, lai tie nelaužas cauri, lai redzētu To Kungu, ka daudzi no viņiem nekrīt. 22 Arī priesteri, kas tuvojas Tam Kungam, lai šķīstās, tā ka Tas Kungs tos nesatriec." 23 Un Mozus sacīja Tam Kungam: "Tauta nevar kāpt augšā Sinaja kalnā, jo Tu mūs esi brīdinājis, sacīdams: dariet ap kalnu sētu un turiet to svētu." 24 Un Tas Kungs sacīja uz viņu: "Ej un nāc atpakaļ, sev līdzi atvezdams Āronu, bet priesteriem un tautai neļauj lauzties cauri, lai kāptu kalnā pie Tā Kunga, ka Viņš tos nesatriec." 25 Tad Mozus nokāpa pie tautas un tai to pasacīja.
Israēlieši nonāk pie Sīnaja kalna
1 Trešā mēneša pirmajā dienā pēc Israēla dēlu iziešanas no Ēģiptes viņi nonāca Sīnaja tuksnesī. 2 Viņi devās ceļā no Refidīmas un nonāca Sīnaja tuksnesī, apmetās tuksnesī, un tur Israēls uzcēla nometni kalna pakājē. 3 Tad Mozus kāpa pie Dieva, un Kungs sauca uz viņu no kalna: “Tā saki Jēkaba namam, stāsti Israēla dēliem: 4 jūs redzējāt, ko es darīju ēģiptiešiem, ka es jūs nesu uz ērgļa spārniem un atvedu pie sevis! 5 Un tagad – ja jūs man klausīt klausīsiet un turēsiet manu derību, tad no visām tautām jūs būsiet mans īpašums, jo mana ir visa zeme! 6 Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta! – saki šos vārdus Israēla dēliem!”
7 Tad Mozus gāja, sasauca tautas vecajos un stāstīja tiem visu, ko Kungs viņam bija pavēlējis. 8 Un visa tauta atbildēja: “Mēs darīsim visu, ko Kungs teicis!” Mozus atstāstīja Kungam, ko tauta bija teikusi. 9 Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es nākšu pie tevis biezā mākonī, lai tauta dzirdētu, kad es runāšu ar tevi, un lai tie tev ticētu mūžam!” Mozus pastāstīja Kungam, ko tauta bija teikusi. 10 Un Kungs teica Mozum: “Ej pie tautas un svētī tos šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drānas! 11 Lai tie ir gatavi trešajai dienai, jo trešajā dienā Kungs visas tautas acu priekšā nolaidīsies Sīnaja kalnā. 12 Noliec visapkārt robežas tautas priekšā un saki: sargieties, ka jūs nekāptu kalnā un neskartu tā pakāji; ikviens, kas pieskarsies kalnam, mirtin mirs! 13 Roka to neskars, bet tas tiks nomētāts akmeņiem vai nošauts bultām – cilvēks vai lops, tam nedzīvot! Kad atskanēs rags, tad lai tie kāpj augšā kalnā!” 14 Mozus nokāpa no kalna pie tautas, svētīja tautu, un tie mazgāja savas drānas. 15 Un viņš teica tautai: “Esiet gatavi trešajai dienai, netuvojieties sievietei!” 16 Un trešajā dienā, kad pienāca rīts, pār kalnu bija pērkoni, zibeņi, biezs mākonis un jo stipra raga skaņa – visa tauta, kas bija nometnē, trīcēja. 17 Mozus izveda tautu no nometnes pretī Dievam, un tauta nostājās kalna pakājē. 18 Viss Sīnaja kalns bija dūmos, jo Kungs bija nolaidies ugunī, no tās cēlās dūmi kā no lietuves, un viss kalns varen trīcēja. 19 Raga skaņa dārdēja jo stipri! Mozus runāja, un Dievs viņam atbildēja pērkonā. 20 Kungs nolaidās Sīnaja kalnā, kalna virsotnē, un Kungs pasauca Mozu uz kalna virsotni, un Mozus uzkāpa. 21 Kungs teica Mozum: “Kāp lejā, brīdini tautu, lai neraujas redzēt Kungu, ka nekrīt daudzi no viņiem! 22 Un arī priesteri, kas tuvojas Kungam, lai svētās, ka Kungs tos nesatriec!” 23 Mozus teica Kungam: “Tauta nekāps Sīnaja kalnā, jo tu pats mūs brīdināji, sacīdams: norobežojiet kalnu un svētiet to!” 24 Bet Kungs viņam teica: “Kāp lejā, un lai Ārons nāk kopā ar tevi, bet priesteri un tauta lai neraujas kāpt pie Kunga, ka viņš tos nesatriec!” 25 Un Mozus nokāpa pie tautas un teica to viņiem.
