1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 2 "Saki israēliešiem, lai tie atgriežas un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jūru, pretī Baal-Cefonai; tai iepretim apmetieties pie jūras. 3 Tad faraons sacīs par Israēla bērniem: tie ir apmaldījušies tajā zemē, tuksnesis tos ir ieslēdzis. 4 Es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies viņiem pakaļ; un Es pagodināšu Sevi faraona un visa viņa karaspēka priekšā, lai Ēģipte atzīst, ka Es esmu Tas Kungs." Un tie tā darīja. 5 Un Ēģiptes ķēniņam tika paziņots, ka tauta aizbēgusi; tad faraona un viņu kalpu sirdis pārvērtās pret šo tautu un tie sacīja: "Kāpēc mēs tā darījām, ka atlaidām israēliešus no vergošanas mums?" 6 Un viņš aizjūdza savus ratus un ņēma savus ļaudis līdzi. 7 Viņš ņēma seši simti izlasītu kara ratu un citus ēģiptiešu ratus un virsniekus pār visiem tiem. 8 Un Tas Kungs nocietināja faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas dzinās Israēla bērniem pakaļ; bet Israēla bērni izgāja augstas rokas vadīti. 9 Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ - visi faraona rati, zirgi, jātnieki un karaspēks - un panāca, kad tie bija apmetušies pie jūras, pie Pihahirotas, iepretim Baal-Cefonai. 10 Kad faraons bija tuvu klāt pienācis, Israēla bērni pacēla savas acis, un redzi, ēģiptieši bija cieši aiz viņiem; tad tie ļoti izbijās un brēca uz Dievu. 11 Un tie sacīja Mozum: "Vai trūka kapu Ēģiptē, ka tu mūs esi izvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, izvezdams mūs no Ēģiptes? 12 Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām: atstājies no mums, lai varam vergot ēģiptiešiem; jo tas mums būtu bijis labāk - vergot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesī." 13 Bet Mozus sacīja tautai: "Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit. 14 Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā." 15 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā. 16 Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu pa sausumu. 17 Redzi, Es nocietināšu ēģiptiešu sirdis, ka tie sekos jums, bet Es pagodināšu Sevi faraona un visa viņa karaspēka, viņa ratu un viņa jātnieku priekšā. 18 Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es godu būšu guvis pār faraonu, pār viņa ratiem un pār viņa jātniekiem." 19 Un Dieva eņģelis, kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, cēlās un nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija viņu priekšā, cēlās un nostājās aiz viņiem. 20 Tas novietojās starp ēģiptiešu nometni un starp israēliešu nometni. Tā tur bija mākonis un tumsa, kas šķīra vienu no otra. 21 Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. 22 Tā Israēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. 23 Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati un viņa jātnieki iegāja aiz viņiem jūras vidū. 24 Un rīta krēslā Tas Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņu un uguns stabā, un ēģiptiešu karaspēkā radās apjukums. 25 Un Viņš kavēja riteņu griešanos, tā ka tie tikai ar grūtībām tika uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: "Labāk bēgsim no israēliešiem, jo Tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti." 26 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Izstiep savu roku pār jūru, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem." 27 Un Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un jūras ūdeņi atgriezās rīta ausmā savā vietā, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim. Tā Tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū. 28 Un ūdeņi atgriezās un apsedza gan ratus, gan jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā; no viņiem nepalika pāri neviens pats. 29 Bet Israēla bērni izgāja caur jūras vidu pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. 30 Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokām; un Israēls redzēja ēģiptiešus mirušus guļam jūras malā. 31 Tā Israēls redzēja lielo spēku, ko Tas Kungs bija parādījis pret ēģiptiešiem, un tauta bijās Tā Kunga un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum.
Pāriešana pār jūru
1 Kungs teica Mozum: 2 “Saki Israēla dēliem, lai viņi atgriežas un apmetas pret Pī-Hīrotu starp Migdolu un jūru iepretim Baal-Cefonai – apmetieties pie jūras iepretī tai! 3 Un faraons teiks par Israēla dēliem: apmaldījušies viņi tai zemē, tuksnesis viņus ieslēdzis! 4 Tad es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ. Es uzvarēšu faraonu un viņa karapulku, tad ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs!” – un viņi tā darīja. 5 Kad Ēģiptes ķēniņam pastāstīja, ka tauta aizbēgusi, tad faraona un viņa kalpu prāts pret tautu mainījās, un tie teica: “Ko mēs esam izdarījuši, ka atlaidām Israēlu no verdzības?!” 6 Un viņš jūdza savus ratus un ņēma līdzi arī savus ļaudis. 7 Viņš ņēma seši simti labāko ratu un visus Ēģiptes ratus un braucējus tiem visiem. 8 Kungs nocietināja Ēģiptes ķēniņa faraona sirdi, un viņš dzinās pakaļ Israēla dēliem, bet Israēla dēlus vadīja stipra roka. 9 Ēģiptieši viņus vajāja un panāca apmetnē pie jūras – visi faraona zirgi, rati, viņa jātnieki un karaspēks! – pie Pī-Hīrotas iepretī Baal-Cefonai. 10 Faraons tuvojās, Israēla dēli pacēla savas acis, un redzi – ēģiptieši dzinās tiem pakaļ, un tie ļoti izbijās. Israēla dēli brēca uz Kungu. 11 Viņi teica Mozum: “Vai Ēģiptē nav kapu, ka tu mūs atvedi nomirt tuksnesī?! Redzi, ko tu mums izdarīji, aizvezdams mūs no Ēģiptes! 12 Vai mēs Ēģiptē neteicām: atstāj mūs vergot ēģiptiešiem, jo mēs labāk vergojam ēģiptiešiem nekā mirstam tuksnesī!” 13 Bet Mozus tautai teica: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko viņš jums dos šodien – šodien jūs redzat ēģiptiešus, bet nemūžam vairs tos neredzēsiet! 14 Kungs par jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!”
15 Un Kungs teica Mozum: “Kāpēc tu brēc uz mani? Saki Israēla dēliem, lai viņi dodas uz priekšu! 16 Bet tu pacel savu spieķi un izstiep roku pār jūru, pāršķel to, lai Israēla dēli cauri jūrai iet pa sausu zemi. 17 Un es, redzi, es nocietināšu ēģiptiešu sirdis – viņi dosies tiem pakaļ, un es uzvarēšu faraonu un viņa karaspēku, viņa ratus un viņa jātniekus! 18 Ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs – kad es uzvarēšu faraonu, viņa ratus un viņa jātniekus!” 19 Un Dieva eņģelis, kas bija gājis pa priekšu Israēla dēlu nometnei, nostājās beigās un gāja tiem no aizmugures. Un mākoņu stabs no priekšas nostājās tiem aizmugurē. 20 Tas atradās starp ēģiptiešu nometni un Israēla nometni. Bija mākonis – un tumsa. Tas apgaismoja nakti. Un visu nakti viņi netuvojās viens otram. 21 Tad Mozus izstiepa roku pār jūru, un Kungs dzina jūru ar spēcīgu austrumvēju, kas pūta visu nakti, padarīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. 22 Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi – ūdeņi bija tiem kā mūris no labās un no kreisās puses! 23 Ēģiptieši viņus vajāja, un visi faraona zirgi, viņa rati un jātnieki devās tiem pakaļ jūrā. 24 Ap rīta sardzes laiku Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņa staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni. 25 Viņš iestrēdzināja ratu riteņus, ka bija smagi braukt, un ēģiptieši teica: “Bēgam no Israēla, jo viņu pusē pret ēģiptiešiem cīnās Kungs!”
Ēģiptiešu karaspēks tiek noslīcināts
26 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār jūru, liec, lai ūdeņi nāk atpakaļ pār ēģiptiešiem, viņu ratiem un jātniekiem!” 27 Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un pret rītu jūra atgriezās savā gultnē, un ēģiptieši bēga taisni tai pretī. Tā Kungs izmētāja ēģiptiešus jūrā. 28 Ūdeņi atgriezās un apklāja visus faraona karaspēka ratus un jātniekus, kas bija devušies viņiem pakaļ jūrā, – neviens no tiem neatlika! 29 Bet Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi, un ūdeņi tiem bija kā mūris no labās un no kreisās puses. 30 Tajā dienā Kungs izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokas un Israēls skatīja ēģiptiešus beigtus jūras krastā. 31 Israēls nu redzēja, ko Kungs ar varenu roku bija darījis ēģiptiešiem, un tauta bijās Kunga, un viņi ticēja Kungam un viņa kalpam Mozum.
